Šī līdzība par dvīņiem mainīs jūsu dzīvi

Sensenos laikos divi dvīņi ieņemts tajā pašā dzemdē. Pagāja nedēļas un attīstījās dvīņi. Pieaugot viņu izpratnei, viņi ar prieku smējās: “Vai nav lieliski, ka mūs ieņēma? Vai nav lieliski dzīvot? ”.

Dvīņi kopīgi pētīja savu pasauli. Atraduši nabassaiti mātei, kura viņiem dāvāja dzīvību, viņi ar prieku dziedāja: "Cik liela ir mūsu mātes mīlestība, kurai ir tāda pati dzīve ar mums".

Kad nedēļas pārvērtās mēnešos, dvīņi pamanīja, ka viņu situācija mainās. "Ko tas nozīmē?" Jautāja viens. "Tas nozīmē, ka mūsu uzturēšanās šajā pasaulē tuvojas beigām," sacīja otra.

"Bet es negribu iet," sacīja viens, "es gribu palikt šeit uz visiem laikiem." "Mums nav citas izvēles," sacīja otrs, "bet varbūt ir dzīve pēc piedzimšanas!"

"Bet kā tas var būt?", Atbildēja viens. “Mēs zaudēsim savu dzīves vadu, un kā dzīve ir iespējama bez tā? Turklāt mēs esam redzējuši pierādījumus tam, ka citi ir bijuši šeit pirms mums un neviens no viņiem nav atgriezies, lai pastāstītu mums, ka ir dzīve pēc piedzimšanas. "

Un tāpēc cilvēks nonāca dziļā izmisumā: “Ja apaugļošanās beidzas ar dzimšanu, kāds ir dzīves mērķis dzemdē? Tam nav jēgas! Varbūt nav mātes ”.

- Bet jābūt, - otrs protestēja. “Kā gan citādi mēs šeit nokļuvām? Kā mēs varam palikt dzīvi? "

"Vai jūs kādreiz esat redzējis mūsu māti?" Teica viena. "Varbūt tas dzīvo mūsu prātos. Varbūt mēs to izgudrojām tāpēc, ka šī ideja mums lika justies labi ”.

Un tā pēdējās dzemdes dienas bija piepildītas ar jautājumiem un dziļām bailēm, un beidzot pienāca dzimšanas brīdis. Dvīņi, ieraudzījuši gaismu, atvēra acis un raudāja, jo tas, kas atradās viņu priekšā, pārsniedza viņu vislolotākos sapņus.

"Acs neredzēja, auss nedzirdēja, un cilvēkiem neizrādījās, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl."