Meditācija: drosme un mīlestība pretī krustam

Meditācija: drosme un mīlestība pretī krustam: kamēr Jēzus devās augšup a Jeruzaleme, paņēma vienpadsmit mācekļus un ceļā sacīja viņiem: "Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots augstākajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un viņi piespriedīs viņu nāvei un nodos pagāniem izsmiet, slaukt un sist krustā, un viņi tiks celti trešajā dienā ”. Mateja 20: 17-19

Cik sarunai tā bija jābūt! Kamēr Jēzus kopā ar divpadsmitajiem ceļoja uz Jeruzalemi tieši pirms pirmās Svētās nedēļas, Jēzus atklāti un skaidri runāja par to, kas Viņu gaidīja Jeruzalemē. Iedomājieties, kas mācekļi. Daudzējādā ziņā viņiem to būtu bijis pārāk daudz saprast tajā laikā. Daudzos aspektos mācekļi, iespējams, izvēlējās neklausīt Jēzus teikto. Bet Jēzus zināja, ka viņiem vajadzēja dzirdēt šo grūto patiesību, it īpaši, kad tuvojās krustā sišanas laiks.

Bieži vien pilns evaņģēlija vēstījums ir grūti akceptēt. Tas ir tāpēc, ka pilnīgs Evaņģēlija vēstījums mums vienmēr parādīs Krusta upuri centrā. Upura mīlestība un pilnīgs Krusta apskāviens ir jāredz, jāsaprot, jāmīl, pilnībā jāapņemas un jāpaziņo ar pārliecību. Bet kā tas tiek darīts? Sāksim ar mūsu pašu Kungu.

Jēzus viņš nebaidījās no patiesības. Viņš zināja, ka nenovēršamas ir viņa ciešanas un nāve, un viņš bija gatavs un bez vilcināšanās pieņemt šo patiesību. Viņš neredzēja savu krustu negatīvā gaismā. Viņš uzskatīja, ka tā ir traģēdija, no kuras jāizvairās. Viņš ļāva bailēm viņu atturēt. Tā vietā Jēzus patiesības gaismā paskatījās uz savām gaidāmajām ciešanām. Viņš uztvēra savas ciešanas un nāvi kā krāšņu mīlestības aktu, ko drīz piedāvās, un tāpēc nebaidījās ne tikai pieņemt šīs ciešanas, bet arī runāt par tām ar pārliecību un drosmi.

Meditācija: pretī krustam ar drosmi un mīlestību: mēs savā dzīvē esam aicināti atdarināt Jēzus drosmi un mīlestību katru reizi, kad mums ir jāsaskaras ar kaut ko grūts dzīvē. Kad tas notiek, daži no visbiežāk sastopamajiem kārdinājumiem kļūst dusmīgi par grūtībām vai meklē veidus, kā no tiem izvairīties, vai vainot citus, vai ļauties izmisumam un tamlīdzīgi. Ir iedarbināti daudzi pārvarēšanas mehānismi, ar kuru palīdzību mēs mēdzam mēģināt izvairīties no krustiem, kas mūs gaida.

Bet kas notiktu, ja tā vietā mēs sekotu mūsu Kungs? Ko darīt, ja mēs pret katru gaidāmo krustu saskartos ar mīlestību, drosmi un brīvprātīgu apskāvienu? Ko darīt, ja mēs tā vietā, lai meklētu izeju, mēs meklētu ceļu? Tas ir, mēs esam meklējuši veidu, kā savā veidā aptvert savas ciešanas upurējošs, bez vilcināšanās, atdarinot Jēzus krusta apskāvienu. Katram dzīves krustam ir potenciāls kļūt par lielu un citu cilvēku žēlastības instrumentu. Tāpēc no žēlastības un mūžības viedokļa krusti ir jāpieņem, nevis jāvairās no tiem un tie nav lamāti.

Padomā, šodien, par grūtībām, ar kurām jūs sastopaties. Vai jūs to redzat tāpat kā Jēzus? Vai jūs varat redzēt katru krustu, kas jums tiek dots, kā iespēju upurēt mīlestību? Vai jūs to varat sagaidīt ar cerību un paļāvību, zinot, ka Dievs no tā var gūt labumu? Mēģiniet atdarināt mūsu Kungu, priecīgi aptverot grūtības, ar kurām jūs sastopaties, un šie krusti galu galā augšāmcelsies ar mūsu Kungu.

Mans ciešanas Kungs, tu brīvi pieņēmi Krusta netaisnību ar mīlestību un drosmi. Jūs esat redzējuši pāri šķietamajam skandālam un ciešanām, un ļauno, kas jums nodarīts, esat pārveidojis par vislielāko mīlestības aktu, kāds jebkad zināms. Dodiet man žēlastību atdarināt jūsu pilnīgo mīlestību un darīt to ar jums piemītošo spēku un pārliecību. Jēzu, es tev ticu.