Svētīgā Marija-Rouza Durošera, 13. gada 2020. oktobra dienas svētā

Stāsts par svētīto Mariju-Rouzu Durošeru

Marie-Rose Durocher pirmajos astoņos dzīves gados Kanāda bija no krasta līdz krastam diecēze. Tās pusmiljons katoļu pilsonisko un reliģisko brīvību no britiem bija saņēmis tikai 44 gadus iepriekš.

Viņa piedzima mazā ciematā netālu no Monreālas 1811. gadā, desmitā no 11 bērniem. Viņam bija laba izglītība, viņš bija sava veida kapteinis, brauca ar zirgu vārdā Cēzars un varēja būt precējies. 16 gadu vecumā viņa izjuta vēlmi kļūt par reliģiju, taču savas vājās konstitūcijas dēļ bija spiesta atteikties no šīs idejas. 18 gadu vecumā, kad nomira viņa māte, priesteris brālis uzaicināja Mariju-Rouzu un tēvu ierasties savā draudzē Beloeilā, netālu no Monreālas.

Marī-Rouza 13 gadus strādāja par mājkalpotāju, saimnieci un draudzes palīgu. Viņa kļuva slavena ar savu laipnību, pieklājību, vadību un taktu; viņu patiesībā sauca par "Beloeilas svēto". Varbūt viņa divus gadus bija pārāk taktiska, kad brālis pret viņu izturējās auksti.

Kad Marijai-Rouzai bija 29 gadi, par Monreālas bīskapu kļuva bīskaps Ignace Buržē, kuram būs izšķiroša ietekme viņas dzīvē. Tā saskārās ar priesteru un mūķīšu trūkumu un lauku iedzīvotājiem, kuri bija lielā mērā neizglītoti. Tāpat kā viņa kolēģi Amerikas Savienotajās Valstīs, arī bīskaps Buržets meklēja palīdzību Eiropā un pats nodibināja četras kopienas, no kurām viena bija Jēzus un Marijas svēto vārdu māsas. Viņa pirmā māsa un negribīgā līdzdibinātāja bija Marija-Rouza Durošera.

Kā jauna sieviete Marī-Rouza bija cerējusi, ka kādu dienu katrā pagastā būs mācītāju mūķeņu kopiena, nekad nedomājot, ka viņa tādu atradīs. Bet viņas garīgais direktors, Marijas Bezvainīgā tēva Pjēra Telmona oblatāts pēc tam, kad viņu garīgajā dzīvē bija vadījis pilnīgi un nopietni, mudināja viņu pašai dibināt kopienu. Bīskaps Buržets tam piekrita, bet Marī-Rouza izstājās no perspektīvas. Viņai bija slikta veselība, un tēvam un brālim viņa bija vajadzīga.

Galu galā Marī-Rouza piekrita un ar divām draudzenēm Melodiju Difresni un Anrjeti Sere iegāja mazā mājā Longueuilā, pāri Monreālas upei Saint Lawrence upei. Kopā ar viņiem internātā bija jau pulcējušās 13 meitenes. Longjueils kļuva par viņa Betlēmi, Nācareti un Ģetzemani. Marijai-Rouzai bija 32 gadi, un viņa nodzīvos vēl tikai sešus gadus, gadus piepildītus ar nabadzību, pārbaudījumiem, slimībām un apmelojumiem. Izrādījās tās īpašības, kuras viņš bija izkopis savā "slēptajā" dzīvē: spēcīgs gribasspēks, inteliģence un veselais saprāts, liela iekšēja drosme un tomēr liela attieksme pret režisoriem. Tā dzima starptautiska reliģisko draudze, kas veltīta ticības izglītībai.

Marī-Rouza bija stingra pret sevi un pēc mūsdienu standartiem diezgan stingra pret māsām. Tā visa pamatā, protams, bija nesatricināma mīlestība pret savu krustā sisto Pestītāju.

Nāves gultā viņa lūpās visbiežāk lūdza “Jēzu, Marija, Jāzep! Saldais Jēzu, es tevi mīlu. Jēzu, esi man Jēzus! "Pirms nāves Marī-Roze pasmaidīja un teica māsai, kas bija ar viņu:" Jūsu lūgšanas mani tur šeit, ļaujiet man iet. "

Marī-Rouza Durošera tika beatiftifikēta 1982. gadā. Viņas liturģiskais svētki ir 6. oktobris.

Pārdomas

Mēs esam redzējuši lielu labdarības eksploziju, patiesas rūpes par nabadzīgajiem. Neskaitāmi kristieši ir piedzīvojuši dziļu lūgšanu veidu. Bet grēku nožēlošana? Mēs esam sajūsmā, kad mēs lasām par šausmīgām fiziskām nožēlām, ko izdarījuši tādi cilvēki kā Marija-Rouza Durošera. Tas, protams, nav paredzēts lielākajai daļai cilvēku. Bet nav iespējams pretoties materiālistiskas izklaides un izklaides kultūras pievilkšanai bez kāda veida apzinātas un Kristus apzinātas atturēšanās. Tā ir daļa no tā, kā atbildēt uz Jēzus aicinājumu nožēlot grēkus un pilnībā pievērsties Dievam.