Kas nāca no ārpuses? dona Džuzepes Tomaselli māte

Savā bukletā «Mūsu mirušie – ikviena māja» salezietis Dons Džuzepe Tomaselli raksta: «3. gada 1944. februārī nomira veca sieviete, kurai bija tuvu astoņdesmit gadiem. Viņa bija mana māte. Es varēju apcerēt viņa ķermeni kapsētas kapelā pirms apbedīšanas. Es kā priesteris toreiz domāju: Tu, sieviete, kopš es varu spriest, nekad neesi nopietni pārkāpusi nevienu Dieva bausli! Un manas domas atgriezās pie viņa dzīves.
Patiesībā mana māte bija ļoti priekšzīmīga, un es viņai lielā mērā esmu parādā savu priestera aicinājumu. Katru dienu viņa gāja uz misi, pat vecumdienās, ar savu bērnu kroni. Komūnija bija katru dienu. Viņš nekad neaizmirsa Rožukroni. Labdarība, pat zaudējot aci, veicot izsmalcinātu labdarības aktu pret nabadzīgu sievieti. Tik ļoti tērpies Dieva gribai, ka, kad mans tēvs mājā gulēja miris, es sev jautāju: Ko es varu teikt Jēzum šajos brīžos, lai viņam patiktu? — Atkārto: Kungs, lai notiek Tavs prāts — Savā nāves gultā viņš ar dzīvu ticību pieņēma pēdējos sakramentus. Dažas stundas pirms termiņa beigām, pārāk daudz ciešot, viņš atkārtoja: ak, Jēzu, es gribētu lūgt, lai jūs mazinātu manas ciešanas! Bet es nevēlos iebilst pret jūsu vēlmēm; dari savu gribu!… – Tā nomira sieviete, kas mani atveda pasaulē. Balstoties uz Dievišķā Taisnīguma jēdzienu, maz pievēršot uzmanību uzslavām, ko varēja sniegt paziņas un paši Priesteri, es pastiprināju balsošanu. Liels skaits svēto misu, bagātīga žēlsirdība un visur, kur es sludināju, es mudināju ticīgos vēlēšanām piedāvāt komūniju, lūgšanas un labus darbus. Dievs ļāva mātei parādīties. Mana māte bija mirusi divarpus gadus, pēkšņi viņa parādījās istabā, cilvēka izskatā. Tas bija ļoti skumji.
— Tu mani atstāji Šķīstītavā!…
- Vai jūs līdz šim esat bijis Šķīstītavā? —
— Un es joprojām esmu tur!... Manu dvēseli ieskauj tumsa, un es neredzu Gaismu, kas ir Dievs... Es esmu uz Paradīzes sliekšņa, tuvu mūžīgajam priekam, un man sāp vēlme tajā iekļūt; Bet es nevaru! Cik reizes esmu teicis: Ja mani bērni zinātu manas briesmīgās mokas, ak, kā viņi man nāktu palīgā!…
— Un kāpēc tu neatnāci pirmais, lai brīdinātu? —
“Tas nebija manos spēkos. —
— Vai tu vēl neesi redzējis Kungu? —
— Tiklīdz man beidzās termiņš, es redzēju Dievu, bet ne visā viņa gaismā. —
"Ko mēs varam darīt, lai jūs tagad atbrīvotu?" —
— Man vajag tikai vienu Misi. Dievs man atļāva nākt un lūgt. —
— Tiklīdz ieiesiet Paradīzē, atgriezieties šeit, lai ziņotu! —
— Ja Tas Kungs atļauj!... Kāda gaisma... kāds krāšņums!...
tā sakot, vīzija pazuda. Tika noturētas divas Mises un pēc dienas viņa atkal parādījās, sakot: Es ienācu debesīs! —.