Dona Luidži Marijas Epikoko komentārs par 12. gada 2021. janvāra evaņģēliju

"Viņi devās uz Kafarnaumu un, sestdien iegājis sinagogā, Jēzus sāka mācīt."

Sinagoga ir galvenā mācību vieta. Tas, ka Jēzus ir tur, lai mācītu, nerada problēmas attiecībā uz tā laika paradumu. Tomēr ir kaut kas cits, ko evaņģēlists Marks cenšas izcelt tik acīmredzami parastajā detaļā:

"Un viņi bija pārsteigti par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tādu, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītājus."

Jēzus nerunā tāpat kā citi. Viņš nerunā kā tāds, kurš savu mācību ir iemācījies no galvas. Jēzus runā ar autoritāti, tas ir, kā tādu, kurš tic tam, ko saka, un tāpēc vārdiem piešķir pavisam citu svaru. Sprediķi, katehismi, runas un pat lekcijas, kurām mēs pakļaujamies citiem, ļoti bieži nesaka nepareizas, bet ārkārtīgi patiesas un pareizas lietas. Bet mūsu vārds, šķiet, ir līdzīgs rakstu mācītājiem, bez autoritātes. Varbūt tāpēc, ka kā kristieši mēs esam iemācījušies to, kas ir pareizi, bet varbūt mēs tam pilnībā neticam. Mēs sniedzam pareizu informāciju, bet mūsu dzīve, šķiet, to neatspoguļo. Būtu jauki, ja mēs kā indivīdi, bet arī kā Baznīca atrastu drosmi sev jautāt, vai mūsu vārds ir vārds, kas izrunāts ar autoritāti, vai nē. Jo īpaši tāpēc, ka, ja trūkst autoritātes, mums paliek tikai autoritārisms, kas ir mazliet līdzīgs apgalvojumam, ka tad, kad jums nav ticamības, jūs var uzklausīt tikai ar piespiešanu. Vietu mūsdienu sabiedrībā vai kultūrā atgriež nevis lielā balss, bet gan autoritāte. Un to var redzēt no pavisam vienkāršas detaļas: kas runā ar autoritāti, tas atmasko ļaunumu un noliek to pie durvīm. Lai saglabātu autoritāti pasaulē, nedrīkst piekāpties. Jo šis ļaunums (kas vienmēr ir pasaulīgs) Jēzu uztver kā postījumu. Dialogs nemet aci ar aci, bet gan atmasko to visdziļākajā patiesībā; bet vienmēr un tikai Kristus, nevis jauno krustnešu veidā.