Dona Luidži Marijas Epikoko 7. gada 2021. februāra liturģijas komentārs

„Un, izgājuši no sinagogas, viņi nekavējoties devās uz Sīmaņa un Endrjū namu Jēkaba ​​un Jāņa pavadībā. Simones vīramāte gulēja gultā ar drudzi, un viņi nekavējoties pastāstīja par viņu ”. 

Mūsdienu Evaņģēlija sākums, kas savieno sinagogu ar Pētera māju, ir skaists. Tas ir mazliet kā sakot, ka lielākās pūles, ko mēs pieliekam ticības pieredzē, ir atrast ceļu uz mājām, ikdienas dzīvi, ikdienas lietām. Pārāk bieži šķiet, ka ticība paliek patiesa tikai tempļa sienās, taču tā nesaistās ar mājām. Jēzus atstāj sinagogu un ienāk Pētera namā. Tieši tur viņš atrod savstarpējo attiecību savijumu, kas viņu nostāda tikšanās ar cilvēku, kurš cieš.

Vienmēr ir skaisti, ja Baznīca, kas vienmēr ir attiecību savijums, ļauj Kristus konkrēti un personīgi sastapties, jo īpaši ar vislielākajām ciešanām. Jēzus izmanto tuvuma stratēģiju, kas rodas klausoties (viņi runāja ar viņu par viņu), un tad tuvojas (tuvojās) un piedāvāja sevi kā atbalsta punktu šajās ciešanās (viņš viņu pacēla, paņemot roku).  

Rezultāts ir atbrīvošanās no tā, kas šo sievieti mocīja, un no tā izrietošā, bet nekad neprognozējamā atgriešanās. Patiesībā viņa dziedē, atstājot upura pozīciju, lai ieņemtu varoņa stāju: "drudzis viņu pameta un viņa sāka viņiem kalpot". Patiesībā kalpošana ir galvenā varoņa forma, patiešām vissvarīgākā kristietības varoņu forma.

Tomēr ir neizbēgami, ka tas viss radīs arvien lielāku slavu, kā rezultātā tiks lūgts dziedēt slimos. Tomēr Jēzus neļauj sevi ieslodzīt tikai šajā lomā. Viņš nāca pāri visam, lai paziņotu Evaņģēliju:

«Dosimies citur uz kaimiņu ciemiem, lai arī es tur varētu sludināt; par to es patiesībā esmu ieradies! ».

Pat Baznīca, piedāvājot visu savu palīdzību, galvenokārt tiek aicināta sludināt Evaņģēliju un nepalikt ieslodzījumā vienīgajā labdarības lomā.