Fr Luidži Marijas Epikoko komentārs: Mk 7, 24-30

"Ieejot mājā, viņš gribēja, lai neviens to nezina, taču viņš nevarēja palikt apslēpts." Ir kaut kas, kas šķiet pat lielāks par Jēzus gribu: nespēja slēpt Viņa gaismu. Un tas, manuprāt, ir saistīts ar pašu Dieva definīciju.Ja Dievs ir bezgalīgs, vienmēr ir grūti atrast trauku, kas varētu saturēt neaizstājamo. Tas rodas, ja tad neviena situācija, kurā Viņš atrodas, nespēj to apturēt līdz slēpšanai. Tas galvenokārt redzams daudzu svēto pieredzē. Vai mazā Bernadette Soubirous nebija pēdējā no meitenēm tajā nezināmajā māju ciematā Lurdā? Tomēr visnabadzīgākais, nezinošākais, nezināmākais bērns, kurš dzīvoja nezināmā ciematā Pirenejos, ir kļuvis par galvenā stāsta varoņa stāstu, kuru nebija iespējams ieturēt, ietvert, slēpt. Dievu nevar turēt slēptu tur, kur Viņš pats sevi parāda.

Tāpēc Jēzum pastāvīgi nepaklausa norāde nestāstīt nevienam par viņu. Bet tas, ko tik skaidri norāda šodienas Evaņģēlijs, attiecas uz ārzemju mātes stāstu ārpus Izraēlas aprindām, kura visādā ziņā cenšas, lai viņu dzird un dzird. Jēzus, tomēr Jēzus reakcija ir neizskaidrojami skarba un reizēm aizskaroša: «Lai bērni vispirms tiek baroti; nav labi ņemt bērnu maizi un mest suņiem ». Pārbaude, kas tiek pakļauta šai sievietei, ir milzīga. Tas ir tas pats pārbaudījums, kas mums dažkārt tiek pakļauts mūsu ticības dzīvē, kad mums ir sajūta, ka esam noraidīti, necienīgi, padzīti. Tas, ko mēs parasti darām, saskaroties ar šāda veida sajūtām, ir iet prom. Šī sieviete tā vietā mums parāda slepenu izeju: "Bet viņa atbildēja:" Jā, Kungs, bet pat mazi suņi zem galda ēd bērnu drupatas. " Tad viņš viņai sacīja: "Lai šis tavs vārds ietu, velns ir iznācis no tavas meitas." Mājās viņa atrada meiteni guļam uz gultas un velns vairs nebija ”. Autors: Dons Luidži Marija Epikoko