Ko Jēzus māca par klupšanu un piedošanu?

Negribēdama pamodināt savu vīru, es tuneļā gulēju uz gultas. Nezinot, mūsu standarta 84 mārciņu pūdelis bija sarullējis paklāju pie manas gultas. Paklupu un trāpīju grīdā - grūti. Es nedomāju, ka Makss nolēma mani nomest, kad viņš uzbruka paklājam. Bet viņa uzjautrināšanās man atstāja sāpošu muguru un greizu celi.

Vai esat kādreiz domājuši, ka mūsu nolaidīgā rīcība var likt cilvēkiem paklupt uz viņu ticību? Jēzus teica: „Klupšanas akmeņiem noteikti nāksies nākt, bet bēdas tam, caur kuru tie nāk! Viņam būtu labāk, ja dzirnakmens tiktu pakārts viņam kaklā un iemests jūrā, nevis liktu paklupt vienam no šiem mazajiem ”(Lūkas 17: 1–2 NASB).

Kas ir šķērslis?
Zilā burta Bībelē šķērslis ir definēts kā "jebkura persona vai lieta, ar kuru cilvēks tiek iesprostots kļūdas vai grēka dēļ". Iespējams, ka mēs nedomājam kādam likt paklupt savai ticībai, taču mūsu rīcība vai tās trūkums var novest citus pie kļūdām vai grēka.

Galatiešu valodā Pāvils stājās pretī apustulim Pēterim par ticīgo klupšanu. Viņa liekulība ir novedusi arī uzticīgo Barnabu.

Kad Kefass ieradās Antiohijā, es viņam atklāti iebildu, jo viņš tika nosodīts. Jo pirms daži vīrieši ieradās pie Jēkaba, viņš mēdza ēst kopā ar pagāniem. Bet, kad viņi ieradās, viņš sāka atkāpties un šķirt no pagāniem, jo ​​baidījās no tiem, kas piederēja apgraizīšanas grupai. Pārējie ebreji pievienojās viņam viņa liekulībā, tā ka ar viņu liekulību arī Barnaba tika maldināta ”(Galatiešiem 2: 11-13).

Tāpat kā Pēteris, spiediens pielāgoties vai nepievērš uzmanību sev var izraisīt kompromisu mūsu ticības vērtībās. Mēs varam domāt, ka mūsu rīcībai nav nozīmes. Bet mūsu rīcība ietekmē citus un mūs pašus.

Mūsdienās mūs pastāvīgi bombardē dažādi viedokļi un programmas, no kurām daudzas ir tieši pretrunā ar Bībeles mācību. Spiediens pielāgoties pasaules kultūrai, kas ir pret Kristu, ir intensīvs.

Dažreiz, kad es redzu, kā kāds publiski cīnās par to, kas ir pareizi, nevis ievēro tautas viedokli, es domāju par Šadrahu, Mešahu un Abednego, trim jaunajiem vīriešiem, kuri stāvēja, kad visi pārējie ceļos ceļos zelts (Daniēla 3). Viņu pretestība lika viņus iemest ugunskurā.

Tas maksā mums pretoties kultūrai un aizstāvēt savu ticību. Bet Jēzus brīdināja, ka iet ar plūsmu un būt šķērslim, kas noved pie ticīgajiem jauniešus pie kļūdām, maksā vairāk. Jēzus teica: "Labāk būtu iemest jūrā ar dzirnakmeni, kas apsiets kaklā, nekā likt vienam no šiem mazajiem paklupt" (Lūkas 17: 2).

Krāsnī Šadraks, Mešahs un Abednego sastapās ar pirmsinkarnēto Kristu. Viņu brīnumainā aizsardzība piesaistīja pagānu valdnieka uzmanību. Neviens mats netika sadedzināts! Un viņu drosme mūs joprojām iedvesmo. Jēzus atalgo tos, kas ir ar viņu kopā gan šajā dzīvē, gan mūžībā.

Neklupiet pie pārkāpuma
Pēc tam, kad viņš bija licis saviem mācekļiem sevi uzraudzīt, Jēzus runāja par darījumiem ar nepareizajiem. Vai viņš mainīja tēmu? ES tā nedomāju.

"Tāpēc esiet piesardzīgs. Ja tavs brālis vai māsa pret tevi grēko, pārmet viņiem ”(Lūkas 17: 3).

Kad ticības biedrs mūs grēko, Jēzus nesaka viņu atstāt novārtā. Viņš saka, ka viņš viņus rāj. Kāpēc viņam tā teikt? Es uzskatu, ka viņš vēlas pasargāt mūs no aizvainojuma un pasīvas līdzdalības viņu grēkos. Tas arī dod brālim vai māsai iespēju nožēlot grēkus. Ja viņi mums dara nepareizi, viņi, iespējams, nodara pāri citiem. Grēka vainošana aizsargā abus. Mēs nevēlamies pieļaut grēcīgu rīcību.

Piedod viņiem - atkal un atkal
“Un, ja viņi nožēlo grēku, piedodiet viņiem. Pat ja viņi grēko pret jums septiņas reizes dienā un septiņas reizes atgriežas pie jums, sakot: "Es nožēloju grēkus, jums tas viņiem jāpiedod" (Lūkas 17: 3-4).

Skaitlis septiņi bieži apzīmē pilnīgumu. Tas nozīmē, ka mēs turpinām piedot neatkarīgi no tā, cik reizes viņi atkārto savu nepareizību (Mateja 18: 21–22).

Ja kāds nāktu pie manis septiņas reizes dienā un sacītu: "Es nožēloju grēkus", es viņiem neuzticētos. Labā ziņa ir tā, ka Jēzus nesaka, ka viņiem uzticēties. Viņš saka, lai piedod viņiem.

Piedošana nozīmē "ļauties, ļauties". Tas nozīmē arī "parāda dzēšanu". Mateja 18: 23-35 Jēzus stāsta līdzību par ķēniņu, kurš piedeva milzīgo kalpa parādu pret viņu. Tad piedotais kalps izgāja piedzīt nelielus parādus no sava kalpa. Kad vīrietis nevarēja samaksāt, piedotais parādnieks iemeta savu kolēģi cietumā.

Pēc tam, kad viņa karalis tik daudz piedeva, jūs varētu sagaidīt, ka šis cilvēks ļoti vēlas piedot tiem, kas viņam ir parādā daudz mazāk. Viņa piedošana šokēja visus, kas viņu redzēja.

Protams, karalis pārstāv Jēzu, ķēniņu karali. Mēs esam kalps, kuram ir daudz piedots. Nepiedodot mazāku grēku pēc tik lielas žēlastības saņemšanas - galu galā mūsu grēks krustā sita Dieva Dēlu - ir ļauns un biedējošs.

Kad karalis uzzināja par šī vīrieša nepiedošanu, viņš nodeva viņu spīdzināšanai. Ikviens, kurš savā sirdī sevī ir piemetis rūgtumu, zina šos mocītājus. Ikreiz, kad jūs domājat par šo personu vai to, kā viņi kļūdās, jūs ciešat.

Kad atsakāmies piedot tiem, kas mūs ir aizvainojuši, mēs pakļaujamies uz viņu apvainojumu un citi krīt uz mums. Piedošana pasargā mūsu sirdis no rūgtuma. Ebrejiem 12:15 teikts, ka rūgtums var aptraipīt daudzus. Kad jaunie ticīgie redz mūs turam ļaunu prātu pēc tam, kad Dievs mums piedod, mēs kļūstam par šķērsli, kas viņus var novest pie grēka.

Palieliniet mūsu ticību
Mācekļi atbildēja ļoti līdzīgi jums un es: "Palieliniet mūsu ticību!" (Lūkas 17: 5).

Cik liela ticība ir nepieciešama, lai piedotu atkārtotam likumpārkāpējam? Ne tik daudz, kā varētu domāt. Jēzus stāsta stāstu, lai ilustrētu, ka piedošana nav atkarīga no mūsu ticības lieluma, bet gan no mūsu ticības priekšmeta.

"Viņš atbildēja:" Ja jums ir tik maza ticība kā sinepju sēklai, jūs varat teikt šim zīdkoka kokam: "Esiet sakņots un stādīts jūrā", un tas jums paklausīs "(Lūkas 17: 6).

Varbūt viņš saka, ka ticības sinepju sēkla var izravēt rūgtuma koku. Viņš turpina uzsvērt atšķirību starp kaut ko darīt tāpēc, ka mēs to vēlamies, un to darīt, jo Jēzus mums saka.

Pieņemsim, ka kādam no jums ir kalps, kurš arda vai rūpējas par aitām. Vai viņš, atgriežoties no lauka, sacīja kalpam: "Nāc tagad un apsēdies ēst"? Drīzāk viņš neteiks: 'Pagatavojiet man vakariņas, gatavojieties un gaidiet mani, kamēr es ēdu un dzeru; pēc kura jūs varat ēst un dzert '? Vai viņš pateiks kalpam par to, ka viņš darīja to, ko viņam lika? Tātad arī jums, darot visu, ko jums lika, vajadzētu teikt: “Mēs esam necienīgi kalpi; mēs esam tikai izpildījuši savu pienākumu ”” (Lūkas 17: 6–10).

Kalps pilda savus pienākumus nevis tāpēc, ka viņam tas patīk, bet tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Pat tad, kad kalps atgriežas noguris un izsalcis no lauka darba, viņš gatavo sava kunga vakariņas pirms savām.

Kad Jēzus mums liek piedot, mēs piedodam nevis tāpēc, ka tas ir ērti vai tāpēc, ka mēs to vēlamies. Mēs piedodam, jo ​​viņš ir mūsu saimnieks un mēs esam viņa kalpi. Mēs to darām, lai iepriecinātu mūsu Skolotāju.

Piedošana ir pienākuma jautājums. Mēs negaidām lielāku ticības pakļaušanos. Mēs izvēlamies paklausīt, un Viņš dod mums spēku atbrīvot no pārdzīvotajiem pārkāpumiem.

Ja rodas kārdinājums panākt kompromisu, mēs varam atcerēties Jēzus brīdinājumu un būt uzmanīgiem pret sevi. Jēzus teica, ka pasaulē nāks šķēršļi. Mēs varam būt uzmanīgi, lai nebūtu.