Ko Jēzus domāja par imigrāciju?

Tie, kas svešo sveicina, nonāk mūžīgajā dzīvē.

Ikvienam, kurš iedomājas, ka Jēzum nav interese par debatēm par to, kā mēs izturējamies pret svešiniekiem uz mūsu robežām, ir jāapmeklē turpmākās Bībeles studijas. Viena no viņa mīlētākajām līdzībām attiecas uz labu samarieti: nevēlamu Izraēlas teritorijā, jo viņš nebija “viens no viņiem”, nicinātu transplantātu pēcnācējs, kurš nepiederēja. Tikai samarietis izrāda līdzjūtību ievainotajam izraēlietim, kurš, ja viņš būtu bijis pilnā spēkā, būtu varējis viņu nolādēt. Jēzus pasludina samarieti par īstu kaimiņu.

Cieņa pret svešo cilvēku evaņģēlijā ir redzama daudz agrāk. Metjū evaņģēlija stāsts sākas, kad bērnu pulks no pilsētas atceras jaundzimušo karali, kamēr vietējās varas iestādes plāno viņu nogalināt. Kopš savas kalpošanas sākuma Jēzus dziedina un māca cilvēkus, kuri pret viņu plūst no Dekapoles, 10 pilsētām, no kurām deviņas atrodas robežas nepareizajā pusē. Sīrieši ātri paļāvās uz viņu. Sirofēnistu sieviete ar slimu meitu ķilda ar Jēzu gan dziedināšanas, gan apbrīnas dēļ.

Savā pirmajā un vienīgajā mācībā Nācarietē Jēzus atspoguļo to, kā pravietojumi bieži atrod mājas ārzemnieku vidū, piemēram, Zarefata atraitne un Sīrijas Naamans. Tas pats labais vārds, piegādāts uz vietas, ir izspļauts. It kā īstais laiks, Nācaretes pilsoņi bēg no pilsētas. Tikmēr Samariešu sieviete akā kļūst par veiksmīgu evaņģēlisko apustuli. Vēlāk krustā sišanas laikā Romas simtnieks ir pirmais, kurš uz vietas apliecina: "Tiešām šis cilvēks bija Dieva Dēls!" (Mat. 27:54).

Cits simtnieks - ne tikai svešzemnieks, bet arī ienaidnieks - vēlas izārstēt savu kalpu un izrāda tādu pārliecību par Jēzus autoritāti, ka Jēzus paziņo: “Patiesi, neviens Izraēlā patiešām nav atradis tik lielu ticību. Es jums saku, ka daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un debesu valstībā ēdīs kopā ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu ”(Mateja 8: 10–11). Jēzus izdzen Gadarēnas dēmonus un dziedina samariešu spitālīgos ar tādu pašu tiešumu kā vietējie slimnieki ar līdzīgām ciešanām.

Rezultāts: dievišķā līdzjūtība neaprobežojas tikai ar nāciju vai reliģisko piederību. Tāpat kā Jēzus neierobežos ģimenes definīciju ar attiecībām ar asinīm, arī viņš nevilks robežu starp savu mīlestību un tiem, kam tā ir nepieciešama, neatkarīgi no tā, kas viņi ir.

Līdzībā par tautu spriedumu Jēzus nekad nejautā: “No kurienes tu esi?”, Bet tikai “Ko tu esi izdarījis?” Tie, kas sveic svešo, ir starp tiem, kas ienāk mūžīgajā dzīvē.

Tas pats Jēzus, kurš svešinieku uzņem ar tādu pašu līdzpilsoņu uzņemšanu un līdzjūtību, no šiem svešiniekiem vēl vairāk demonstrē uzticību viņa vārdam. Pēc ilgas imigrantu un bēgļu sērijas - no Ādama un Ievas līdz Abrahamam, Mozum, līdz Marijai un Jāzepam, kurš bija spiests bēgt uz Ēģipti - Jēzus viesmīlību svešiniekam padarīja par savas mācīšanas un kalpošanas pīlāru.