Svēto Pētera un Pāvila baznīcu veltīšana, 18. novembra svētki

Dienas svētais 18. novembrī

Svēto Pētera un Pāvila baznīcu iesvētīšanas vēsture

San Pietro, iespējams, ir slavenākā kristietības baznīca. Pēc apjoma un patiesa mākslas un arhitektūras muzeja tas aizsākās daudz pazemīgākā mērogā. Vatikāna kalns bija vienkārša kapsēta, kur ticīgie pulcējās pie Svētā Pētera kapa, lai lūgtu. 319. gadā Konstantīns šajā vietā uzcēla baziliku, kas saglabājās vairāk nekā tūkstoš gadus, līdz, neskatoties uz daudzajām restaurācijām, tā draudēja sabrukt. 1506. gadā pāvests Jūlijs II lika to iznīcināt un atjaunot, taču jaunā bazilika netika pabeigta un veltīta vairāk nekā divus gadsimtus.

San Paolo fuori le mura atrodas netālu no Tre Fontane klostera, kur tiek uzskatīts, ka Sv. Pāvilam ir nocirta galva. Lielākā baznīca Romā līdz Svētā Pētera rekonstrukcijai bazilika atrodas arī tradicionālajā viņa identiskā kapa vietā. Jaunākā ēka tika uzcelta pēc ugunsgrēka 1823. gadā. Pirmā bazilika bija arī Konstantīna darbs.

Konstantīna celtniecības projekti piesaistīja pirmo gadsimtiem ilgo svētceļnieku parādi uz Romu. Kopš brīža, kad bazilikas tika uzceltas līdz impērijas sabrukumam zem "barbaru" iebrukumiem, abas baznīcas, kaut arī kilometrus viena no otras, savienoja kolonāde, kas bija pārklāta ar marmora kolonnām.

Pārdomas

Pēteris, jēlais zvejnieks, kuru Jēzus nosauca par klinti, uz kuras ir uzcelta Baznīca, un izglītības Pāvils, kristiešu vajātājs reformāts, Romas pilsonis un pagānu misionārs, ir dīvainais sākotnējais pāris. Vislielākā līdzība viņu ticības ceļojumos ir ceļojuma beigas: abi saskaņā ar tradīciju miruši mocekļi Romā: Pēteris pie krusta un Pāvils zem zobena. Viņu apvienotās dāvanas veidoja agrīno Baznīcu, un ticīgie jau kopš pirmajām dienām ir lūguši pie viņu kapiem.