Veltījums Dievam: glābt dvēseli no putekļiem!

Mūsu brāļi ir pārklāti ar putekļiem, brāļi un putekļu rati tiek doti mūsu dvēseles kalpošanai. Neļaujiet mūsu dvēselei grimt putekļos! Lai netiktu iesprostots putekļos! Lai dzīvā dzirksts nav nodzēsta kapā ar putekļiem! Ir ļoti plašs zemes putekļu lauks, kas mūs piesaista pie sevis, bet vēl plašāks ir neizmērojams garīgais sfēra, kas mūsu dvēseli sauc par savu radinieku.

 Miesas putekļiem mēs patiešām esam kā zeme, bet dvēselei - kā debesis. Mēs esam kolonisti pagaidu būdiņās, mēs esam karavīri, ejot teltīs. Kungs, glāb mani no putekļiem! Tā lūdzas nožēlojošais karalis, kurš vispirms pakļāvās putekļiem, līdz redzēja, kā putekļi viņu ievilina postījumu bezdibenī. Putekļi ir cilvēka ķermenis ar savām fantāzijām: putekļi ir arī visi ļaunie cilvēki, kas cīnās pret taisnīgajiem: putekļi ir arī dēmoni ar savām šausmām.

 Lai Dievs mūs glābj no visiem tiem putekļiem. Viņš viens to var izdarīt. Un mēs vispirms cenšamies redzēt ienaidnieku sevī, ienaidnieku, kurš piesaista arī citus ienaidniekus. Vislielākās grēcinieka ciešanas ir tas, ka viņš neapzināti un negribīgi ir savu ienaidnieku sabiedrotais pret sevi. Un taisnais ir labi nostiprinājis savu dvēseli Dievā un Dieva valstībā, un viņš nebaidās.

Vispirms viņš nebaidās no sevis un pēc tam nebaidās no citiem ienaidniekiem. Viņš nebaidās, jo nav ne savas dvēseles sabiedrotais, ne ienaidnieks. No turienes ne cilvēki, ne dēmoni viņam neko nevar darīt. Dievs ir viņa sabiedrotais, un Dieva eņģeļi ir viņa aizstāvji: ko cilvēks var darīt ar viņu, ko dēmons ar viņu, ko putekļi? Un taisnais ir labi nostiprinājis savu dvēseli Dievā un Dieva valstībā, un viņš nebaidās.