ATTĪSTĪBA UZ JĒZUS LABUMU PAR RŪPĒJAMĀM DVĒSELĒM

Svētā Geltrūda bija dedzīgi izdarījusi vispārēju atzīšanos. Viņas vainas šķita tik dumpīgas, ka, apjucis pašas deformācijas dēļ, viņa skrēja noliecoties pie Jēzus kājām, lūdzot piedošanu un žēlastību. Saldais Pestītājs viņu svētīja, sacīdams: «Par manu bezatlīdzības labestību es jums piedodu un piedodu visu jūsu vainu. Tagad pieņemiet grēku nožēlošanu, ko es jums uzlieku: katru dienu veselu gadu jūs darīsit labdarības darbu tā, it kā jūs to darītu sev, savienībā ar mīlestību, ar kuru es kļuvu par vīrieti, lai glābtu jūs un bezgalīgu maigumu. ar kuru es tev piedodu tavus grēkus ».

Geltrūde pieņēma no visas sirds; bet pēc tam, atcerēdamies savu trauslumu, viņš teica: «Ak, Kungs, vai man dažreiz nenotiks izlaist šo labo ikdienas darbu? Un ko tad man darīt? ». Jēzus uzstāja: «Kā jūs to varat izlaist, ja tas ir tik vienkārši? Es lūdzu tikai vienu soli, kas tiek piedāvāts šim nodomam, žestu, mīļu vārdu savam kaimiņam, labdarības mājienu grēciniekam vai tikai vienu. Vai jūs nevarēsiet reizi dienā pacelt salmiņu no zemes vai pateikt Rekviēmu (mūžīgo atpūtu) mirušajiem? Tagad tikai viena no šīm darbībām mana Sirds būs apmierināta ».

Mierinādams ar šiem mīļajiem vārdiem, svētais jautāja Jēzum, vai vēl citi varētu piedalīties šajā privilēģijā, veicot to pašu praksi. «Jā» atbildēja Jēzus: «Ah! Kādu laipnu uzņemšanu gada nogalē es sarūpēšu tiem, kuri daudzus savus neveiksminiekus sedza ar labdarības aktiem! ».

Izraksts no Svētās Geltrūdes atklāsmēm (IV grāmatas VII nodaļa) Mediolani, 5. gada 1949. oktobris Kan. los. Buttafava C., E.