Veltījums Dievmātei: Mans Dievs, jo tu mani pateici

No pusdienlaika tumsa ir izplatījusies pa visu zemi līdz trim pēcpusdienā. Un ap pulksten trijiem Jēzus skaļā balsī sauca: "Eli, Eli, lema sabachthani?" kas nozīmē "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani pameti?" Mateja 27: 45-46

Šiem Jēzus vārdiem ir jābūt dziļi caurdurtiem mūsu Vissvētās Mātes sirdij. Viņš piegāja pie viņa, ar mīlestību skatījās uz viņu, dievinot viņa ievainoto ķermeni, kas dots pasaulei, un sajuta šo sauciena avotu no savas esības dziļumiem.

"Mans Dievs, mans Dievs ..." Tas sākas. Kamēr mūsu svētītā māte klausījās, kā viņas dēls runā ar savu debesu Tēvu, viņa piedzīvos lielu mierinājumu, zinādama par savām intīmajām attiecībām ar Tēvu. Viņš labāk nekā jebkurš cits zināja, ka Jēzus un Tēvs ir viens. Viņš bija dzirdējis viņu daudzkārt runājam publiskajā kalpošanā, un viņš arī no mātes intuīcijas un ticības zināja, ka viņa dēls ir Tēva dēls. Un viņa acu priekšā Jēzus viņu sauca.

Bet Jēzus turpināja jautāt: "... kāpēc tu mani pameti?" Dūriens viņa sirdī būtu bijis tūlītējs, kad viņš izjuta sava Dēla iekšējās ciešanas. Viņš zināja, ka viņš cieta daudz vairāk sāpju, nekā varēja nodarīt miesas bojājumi. Viņš zināja, ka viņš piedzīvo dziļu iekšēju tumsu. Viņa vārdi, ko runāja Krusts, apstiprināja visas mātes rūpes, kas viņam bija.

Kamēr mūsu Svētītā Māte atkal un atkal savā sirdī meditēja par šiem sava Dēla vārdiem, viņa sapratīs, ka Jēzus iekšējās ciešanas, viņa izolācijas pieredze un Tēva garīgais zaudējums ir dāvana pasaulei. Viņas nevainojamā ticība liks viņai saprast, ka Jēzus ienāk grēka pieredzē. Lai arī visādā ziņā ideāls un bez grēkiem, viņš ļāva sevi aizvest no cilvēciskās pieredzes, kas izriet no grēka: atdalīšanās no Tēva. Lai arī Jēzus nekad nav bijis šķirts no Tēva, viņš ienāca šīs atšķirtības cilvēciskajā pieredzē, lai atgrieztos kritušo cilvēci debesu žēlsirdības tēvā.

Meditējot par šo sāpju saucienu, kas nāk no mūsu Kunga, mums visiem ir jācenšas to izjust kā savējo. Mūsu kliedziens, atšķirībā no mūsu Kunga, ir mūsu grēku rezultāts. Grēkojot, mēs vēršamies pie sevis un nonākam izolācijā un izmisumā. Jēzus ieradās, lai iznīcinātu šīs sekas un atjaunotu mūs pie Tēva debesīs.

Šodien pārdomājiet to dziļo mīlestību, kāda mūsu Kungam bija pret mums visiem, jo ​​viņš bija gatavs izjust mūsu grēku sekas. Mūsu svētītā māte, tāpat kā vispilnīgākā māte, bija ar savu Dēlu uz katra soļa, daloties ar savām iekšējām sāpēm un ciešanām. Viņš juta to, ko juta, un tieši viņa mīlestība vairāk nekā jebkas cits izteica un atbalstīja Debesu Tēva pastāvīgo un nesatricināmo klātbūtni. Tēva mīlestība izpaudās caur viņa sirdi, kad viņš mīlīgi raudzījās uz savu ciešanu dēlu.

Mana mīlošā māte, jūsu sirdi ir caurdurtas sāpes, kamēr jūs esat dalījušies ar sava Dēla iekšējām ciešanām. Viņas pamestības sauciens bija tas, kas izteica viņas perfekto mīlestību. Viņa vārdi atklāja, ka viņš pats izjūt grēka sekas un ļauj cilvēciskajai dabai to piedzīvot un izpirkt.

Mīļā māte, stāvējiet man dzīves laikā un jūtiet sava grēka sekas. Lai arī tavs dēls bija ideāls, es tāds neesmu. Mans grēks mani atstāj izolētu un skumju. Lai jūsu mātes klātbūtne manā dzīvē vienmēr man atgādina, ka Tēvs mani nekad nepamet un vienmēr aicina pievērsties Viņa žēlsirdīgajai sirdij.

Mans pamestais kungs, jūs esat ienācis vislielākajās mokās, kurās var iekļūt cilvēks. Tu ļāvi sev izjust mana paša grēka sekas. Dodiet man žēlastību vērsties pie sava Tēva katru reizi, kad es grēkoju, lai būtu pelnījis adopciju, kuru man iekarojis jūsu Krusts.

Māte Maria, lūdzieties par mani. Jēzu, es ticu tev.