Veltījums žēlsirdībai: māsas Faustinas Svētās padomes šomēnes

18. Svētība. - Šodien es sapratu, kas slēpjas svētumā. Ne atklāsmes, ne ekstazes un neviena cita dāvana padara manu dvēseli perfektu, bet gan intīma savienība ar Dievu.Dāvanas ir rotājums, nevis pilnības būtība. Svētums un pilnība slēpjas manā ciešā savienībā ar
Dievs. Viņš nekad nedara vardarbību pret mūsu aģentūru. Mūsu pienākums ir pieņemt Dieva žēlastību vai noraidīt to, sadarboties ar to vai izšķiest.
19. Mūsu un citu svētums. - “Ziniet, Jēzus man teica, ka, tiecoties pēc savas pilnības, jūs svētīsit daudzas citas dvēseles. Tomēr, ja jūs nemeklējat svētumu, arī citas dvēseles paliks viņu nepilnībā. Ziniet, ka viņu svētums ir atkarīgs no jūsu un ka liela daļa atbildības šajā jomā samazināsies
virs tevis. Nebaidieties: pietiek ar to, ka esat uzticīgs manai žēlastībai ”.
20. Žēlsirdības ienaidnieks. - Velns man atzinās, ka ienīst mani. Viņš man teica, ka tūkstoš dvēseļu kopā viņam nodarīja mazāk ļauna nekā man, kad es runāju par bezgalīgo Dieva žēlsirdību. Ļaunuma gars sacīja: “Kad viņi saprot, ka Dievs ir žēlsirdīgs, sliktākie grēcinieki atgūst uzticību un atgriežas, kamēr es visu zaudēšu; jūs mani mocījāt, kad darāt zināmu, ka Dievs ir žēlsirdīgs
nebeidzami". Es sapratu, cik ļoti sātans ienīst dievišķo žēlsirdību. Viņš nevēlas atzīt, ka Dievs ir labs. Viņa velnišķīgo valdīšanu ierobežo mūsu katrs labestības akts.
21. Pie konventa durvīm. - Kad gadās, ka vieni un tie paši nabagi vairākas reizes nāk pie klostera durvīm, es izturos pret viņiem ar vēl lielāku saudzīgumu nekā citās reizēs, un es nelieku viņiem saprast, ka atceros, ka esmu viņus jau redzējis. Tas, lai viņus neapskaustu. Tādējādi viņi ar mani daudz brīvāk runā par savām sāpēm
un vajadzības, kurās viņi atrodas. Lai arī konsjerža mūķene man saka, ka tas nav veids, kā rīkoties ar ubagiem, un iespiež viņu sejās durvis, kad viņa nav klāt, es izturos pret viņiem tāpat kā mans Skolotājs būtu izturējies pret viņiem. Dažreiz viņš dod sevi vairāk, neko nedodot, nevis dodot daudz rupjā veidā.
22. Pacietība. - Mūķene, kas atrodas blakus manai baznīcā, visu meditācijas laiku notīra kaklu un nepārtraukti klepo. Šodien man galvā gāja prātā mainīt vietas meditācijas laikā. Tomēr es arī domāju, ka, ja es būtu to izdarījis, māsa būtu pamanījusi un, iespējams, būtu nožēlojusies par to. Tāpēc es nolēmu palikt savā ierastajā vietā un piedāvāju sevi Dievam
šis pacietības akts. Meditācijas beigās Tas Kungs man darīja zināmu, ka, ja es būtu attālinājies, es būtu no manis atņēmis arī tās žēlastības, kuras Viņš vēlāk man iecerējis dot.
23. Jēzus nabagu vidū. - Jēzus šodien sevi parādīja pie klostera durvīm nabaga jaunekļa izskatā. Viņš bija sasists un sastindzis no aukstuma. Viņš lūdza ēst kaut ko karstu, bet virtuvē es neatradu neko paredzētu nabadzīgajiem. Pēc meklēšanas es pagatavoju kādu zupu, uzkarsēju to un sasmalcināju tajā nedaudz sastāvējušos maizi. Nabaga vīrs to ēda un brīdī, kad atdeva man bļodu, jā
viņš padarīja Debesu un zemes Kungu par atzītu ... Pēc tam mana sirds tika iedegta ar vēl tīrāku mīlestību pret nabadzīgajiem. Mīlestība uz Dievu atver mūsu acis un liek mums nepārtraukti redzēt sev apkārt vajadzību sevi dot citiem ar darbībām, vārdiem un lūgšanām.
24. Mīlestība un sajūta. - Jēzus uzrunāja mani: “Mans māceklis, tev jābūt ļoti mīlētai pret tiem, kas tevi nomāc; dari labu tiem, kas vēlas tev kaitēt ”. Es atbildēju: "Mans Skolotājs, jūs varat redzēt, ka es nejūtu pret viņiem nekādu mīlestību, un tas man sāp." Jēzus atbildēja: “Sajūta ne vienmēr ir jūsu rīcībā. Jūs atzīsiet, ka jums ir mīlestība, kad, saņemot naidīgumu un bēdas, jūs nezaudējat mieru, bet lūdzaties par tiem, kas liek jums ciest, un novēlaties viņiem labu viņiem ”.
25. Dievs vien ir viss. - Ak, mans Jēzu, tu zini, kādi centieni ir nepieciešami, lai izturētos sirsnīgi un vienkāršāk pret tiem, no kuriem mūsu attieksme izvairījas un kuri apzināti vai nē, liek mums ciest. Cilvēciski runājot, viņi ir nepanesami. Tādos brīžos vairāk nekā jebkuros citos es cenšos atklāt Jēzu šajos cilvēkos un, lai Jēzu atklātu viņos, es daru visu, kas vajadzīgs, lai viņi būtu laimīgi. No radījumiem man nav
Es negaidu neko, un tieši šī iemesla dēļ es nesaskatu vilšanos. Es zinu, ka radījums pats par sevi ir nabadzīgs; ko tad es varu no tevis gaidīt? Dievs vien ir viss, un es visu vērtēju pēc viņa plāna.