Veltījums darīt šodien mēneša pirmajā piektdienā

Slavenajās Paray le Monial atklāsmēs Kungs lūdza svēto Margaretu Mariju Alacoque, lai viņas sirds zināšanas un mīlestība izplatītos visā pasaulē kā dievišķa liesma, lai atdzīvinātu labdarību, kas slēpās daudzu sirdīs.

Reiz Kungs, parādīdams viņas sirdi un sūdzoties par cilvēku necieņu, lūdza viņu apmeklēt Svēto Komūniju par atlīdzību, it īpaši katra mēneša pirmajā piektdienā.

Mīlestības un atlabšanas gars, šī ir šīs ikmēneša kopības dvēsele: mīlestība, kas cenšas atgriezt dievišķās Sirds neizsakāmo mīlestību pret mums; atlīdzību par aukstumu, nepateicību un nicinājumu, ar kuru cilvēki atdod tik daudz mīlestības.

Daudzas dvēseles pārņem šo Svētās Komūnijas praksi mēneša pirmajā piektdienā tāpēc, ka starp Jēzus solījumiem Svētā Margareta Marijai ir arī tas, ar kuru viņš nodrošināja galīgo nožēlu (tas ir, dvēseles pestīšanu) kurš deviņus mēnešus pēc kārtas, pirmajā piektdienā, bija pievienojies viņam Svētajā Komūnijā.

Bet vai nebūtu daudz labāk izlemt par Svēto Komūniju visu mūsu pastāvēšanas mēnešu pirmajās piektdienās?

Mēs visi zinām, ka līdztekus dedzīgu dvēseļu grupām, kuras ir sapratušas iknedēļas Svētajā Komūnijā paslēpto dārgumu, un, kas vēl labāk, ikdienā, ir bezgalīgs skaits cilvēku, kas gada laikā vai tikai Lieldienās to reti atceras, ka tur ir dzīves maize, pat viņu dvēselēm; neņemot vērā tos, kuri pat Lieldienās nejūtas vajadzīgi pēc debesu barības.

Ikmēneša Svētā Komūnija ir labs biežums dievišķo noslēpumu līdzdalībai. Priekšrocības un gaume, ko no tās dvēsele smeļas, iespējams, maigi pamudinās samazināt attālumu starp tikšanos ar otru ar dievišķo Skolotāju līdz pat ikdienas Komūnijai saskaņā ar Kunga un Svētās Baznīcas dzīvīgāko vēlmi.

Bet pirms šīs ikmēneša tikšanās ir jāpavada, jāpavada un jāseko tik sirsnīgai attieksmei, ka dvēsele patiesi iznāk atsvaidzināta.

Viskonkrētākā iegūto augļu pazīme būs mūsu uzvedības pakāpeniskas uzlabošanās novērošana, tas ir, mūsu sirds lielākas līdzības ar Jēzus Sirdi, uzticīgi un mīloši ievērojot desmit baušļus.

"Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība." (Jņ 6,54:XNUMX)

Kāds ir lielais solījums?

Tas ir ārkārtējs un ļoti īpašs Jēzus Svētās Sirds solījums, ar kuru viņš mums apliecina svarīgāko nāves žēlastību Dieva žēlastībā, tātad mūžīgo pestīšanu.

Šeit ir precīzi vārdi, ar kuriem Jēzus izteica lielo apsolījumu Sv. Margaritai Marijai Alakokai:

«Es apsolu, ka jūs, tikai ar savu sirdi mīlošo atmiņu, MŪSU MĪLESTĪBA MĪLĒTU PILNĪGU GARŠU piešķirs visiem tiem, kuri paziņos MĒNEŠA PIRMO Piektdienu deviņiem mēnešiem. Viņi nemirs manā diskripcijā vai arī bez vaska sakrametu saņemšanas, un pēdējos brīžos mana sirsnība viņiem nodos drošu patvērumu.

Solijums

Ko Jēzus sola? Viņš apsola zemes dzīvības pēdējā mirkļa sakritību ar labvēlības stāvokli, ar kuru cilvēks mūžīgi tiek glābts Paradīzē. Jēzus savu solījumu skaidro ar vārdiem: "viņi nemirs manā nelaimē un arī bez Svēto Sakramentu saņemšanas, un pēdējos brīžos mana sirds viņiem būs drošs patvērums".
Vai vārdi "arī nesaņemot Svētos Sakramentus" ir drošība pret pēkšņu nāvi? Tas ir, kurš ir izdarījis labi pirmajās deviņās piektdienās, vai viņš noteikti nemirs, vispirms neatzīdamies, kad ir saņēmis Svēto Viaticumu un Slimo Svaidījumu?
Svarīgi teologi, Lielā solījuma komentētāji atbild, ka tas nav solīts absolūtā formā, jo:
1) kuram nāves brīdī jau ir Dieva žēlastība, pašam nav vajadzīgi sakramenti, lai tie tiktu glābti mūžīgi;
2) kurš tā vietā dzīves pēdējos brīžos nonāk Dieva apkaunojumā, tas ir, mirstīgajā grēkā, parasti, lai atgūtu sevi Dieva žēlastībā, viņam vajadzīgs vismaz Grēksūdzes sakraments. Bet gadījumā, ja nav iespējams atzīties; vai pēkšņas nāves gadījumā, pirms dvēsele atdalās no ķermeņa, Dievs var kompensēt sakramentu uzņemšanu ar iekšējām žēlastībām un iedvesmu, kas mirstošajam cilvēkam liek rīkoties ar pilnīgām sāpēm, lai iegūtu grēku piedošanu, saņemt svētīgu žēlastību un tādējādi tikt mūžīgi izglābtam. Tas ir labi saprotams izņēmuma gadījumos, kad mirstošais cilvēks no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ nevarēja atzīties.
Tā vietā Jēzus Sirds sola absolūti un bez ierobežojumiem, ka neviens no tiem, kas deviņās pirmajās piektdienās ir guvis labus panākumus, nemirīs mirstīgajā grēkā, piešķirot viņam: a) ja viņam ir taisnība, pilnīga neatlaidība žēlastības stāvoklī; b) ja viņš ir grēcinieks, ikviena mirstīgā grēka piedošana gan caur grēksūdzi, gan ar pilnīgu sāpju aktu.
Ar to pietiek, lai Debesis būtu patiesi drošas, jo - bez jebkāda izņēmuma - tā mīļā Sirds kalpos par drošu patvērumu visiem šajos ekstrēmos brīžos.
Tāpēc mokas stundā, zemes dzīves pēdējos brīžos, no kuriem atkarīgs mūžība, visi elles dēmoni var parādīties un atlaist sevi, bet viņi nespēs gūt virsroku pret tiem, kuriem labi izdevās Deviņas Pirmās piektdienas, Jēzu, jo viņa sirds viņam būs drošs patvērums. Viņa nāve Dieva žēlastībā un mūžīgā pestīšana būs bezgalīgas žēlsirdības pārmērības un Viņa Dievišķās Sirds mīlestības visvarenības spēka mīlošs triumfs.