Marijas Asuntas dienā jāveic simts Esi Mariju svētība

Tā sauktās Simtkrustu lūgšanas izcelsme un izplatīšana, kas joprojām ir plaši izplatīta daudzos Salento centros, ir meklējama bizantiešu Terra d'Otranto tradīcijās. 15. augusta agrās pēcpusdienas stundās, kas ir Dormitio Virginis diena austrumniekiem, Marijas debesīs uzņemšanas diena latīņiem, dažādas ģimenes no apkārtnes pulcējas, lai atkārtotu ilgu un senu lūgšanu. Tas sastāv no dialekta formulas, kas simts reižu atkārtota starp vairāk nekā simts Esiet sveicināta Marija, kas tiek deklamēta, meditējot uz diviem veseliem rožukrona stabiem.

Tīri austrumnieciska īpašība, no kuras, cita starpā, lūgšana ir nosaukta, ir tas, ka krusta zīme tiek padarīta ikreiz, kad tiek lasīta iepriekš minētās lūgšanas galvenā sastāvdaļa. Tas liek atcerēties austrumnieciski raksturīgo pielietojumu atkārtotai krustošanai lūgšanas brīžos, kā arī svētu tēlu priekšā. Vēl viens iemesls šīs lūgšanas izsekošanai bizantiešu tradīcijās ir Bībeles atsauce uz Jošafata ieleju, kas atrodas uz austrumiem no Jeruzalemes, kurā, saskaņā ar pravieša Joēla (Joēla 4, 1-2), beigās pulcēsies visas tautas. laika, dievišķajai tiesai. Šis ir grieķu patristiskajai eshatoloģijai dārgs attēls, kas vēlāk izplatījās Rietumos. Nevar nepamanīt arī tipisko hesihasmas dziedājumu formu, kas, vairākkārt atkārtojot vienu un to pašu pantu, tiecas neizdzēšami iespiest savu vēstījumu ticīgo dvēselēs.

lūgšana: Padomā, mana dvēsele, ka mums būs jāmirst! / Mums būs jādodas uz Jošafata ieleju / un ienaidnieks (velns) mēģinās nākt mums pretī. / Beidz, mans ienaidnieks! / Nekārdini mani un nebaidi, / jo simts krusta zīmes (un te mēs krustojam) savas dzīves laikā / Jaunavai Marijai veltītajā dienā. / Es krustoju sevi, to piedēvējot manam nopelnam, / un tev nebija varas pār manu dvēseli.