Padre Pio dienasgrāmata: 11. marts

12. gada 1913. marta vēstule tēvam Agostino: “… Klausieties, mans tēvs, mūsu saldākā Jēzus taisnīgos žēlojumus:“ Ar kādu nepateicību tiek atmaksāta mana mīlestība pret cilvēkiem! Es viņus būtu mazāk aizskāris, ja es viņus būtu mazāk mīlējis. Mans tēvs vairs nevēlas ar viņiem samierināties. Es gribētu pārtraukt viņus mīlēt, bet ... (un šeit Jēzus klusēja un nopūtās, un pēc tam viņš atsāka), bet diemžēl! Mana sirds ir radīta mīlestībai! Neveiksmīgi un niecīgi vīrieši neveic nekādu vardarbību, lai pārvarētu kārdinājumus, kas drīzāk priecājas par viņu netaisnībām. Dvēseles, kuras es mīlu visvairāk un kuras tiek pārbaudītas, mani neiztur, vājie pauž sašutumu un izmisumu, stiprie pamazām atpūšas. Es palieku tikai naktī, tikai dienas laikā baznīcās. Viņiem vairs nerūp altāra sakraments; mēs nekad nerunājam par šo mīlestības sakramentu; un pat tie, kas par to diemžēl runā! ar kādu vienaldzību, ar kādu aukstumu. Mana sirds ir aizmirsta; nevienam vairs nerūp mana mīlestība; Es vienmēr esmu noskumis. Mana māja daudziem ir kļuvusi par izklaides teātri; arī mani ministri, kurus es vienmēr esmu uztvēris ar nodomu un kurus esmu mīlējis kā acs ābolu; viņiem vajadzētu mierināt manu rūgtuma piepildīto sirdi; viņiem vajadzētu man palīdzēt dvēseļu izpirkšanā, tā vietā, kurš tam ticētu? No viņiem man jāsaņem nepateicība un neziņa. Es redzu, mans dēls, daudzus no tiem, kas ... (šeit viņš klusēja, ar rokām satvēra rīkli, slepeni raudāja), kas liekulīgā aizbildnībā mani nodod ar padevīgām kopībām, tramdot uguntiņās un spēku, ko es viņiem nepārtraukti piešķiru ... ".

Šodienas domāšana
Es labāk izvēlētos tūkstoš krustu, patiesībā katrs krusts man būtu jauks un viegls, ja man nebūtu šo pierādījumu, tas ir, vienmēr justies nenoteiktībā, kā iepriecināt Kungu savās darbībās ... Ir sāpīgi šādi dzīvot ...
Es atkāpjos no amata, bet atkāpjos, mans fiatls šķiet tik auksts, veltīgs! ... Kāds noslēpums! Jēzum par to ir jādomā vienatnē.