Dievišķā žēlsirdība: ko svētā Faustina teica par lūgšanu

4. Tā Kunga priekšā. - Pirms Kungs atmaskojās adorācijā, divas mūķenes nometās ceļos viena otrai blakus. Es zināju, ka tikai viena no viņiem lūgšana spēj izkustināt debesis. Es priecājos, ka šeit lejā atradās Dievam tik dārgas dvēseles.
Reiz es sevī dzirdēju šādus vārdus: «Ja tu neiejūgtu manas rokas, es uz zemes liktu daudz sodu. Pat tad, kad tava mute klusē, tu kliedz uz mani ar tādu spēku, ka aizkustinās visas debesis. Es nevaru izvairīties no jūsu lūgšanas, jo jūs nedzenāt mani kā tālu būtni, bet jūs meklējat mani sevī, kur es patiesībā esmu."

5. Lūdzieties. - Ar lūgšanu jūs varat stāties pretī jebkura veida cīņai. Dvēselei būs jālūdz, lai kādā stāvoklī tā atrastos. Viņam jālūdz tīrā un skaistā dvēsele, jo pretējā gadījumā tā zaudēs savu skaistumu. Dvēselei, kas tiecas pēc svētuma, ir jālūdz, jo pretējā gadījumā tas tai netiks dots. Jaunpievērstajai dvēselei ir jālūdz, ja tā neizbēgami nevēlas atkārtoties. Grēkos iegrimušai dvēselei ir jālūdz, lai izkļūtu no tā. Neviena dvēsele nav atbrīvota no lūgšanas, jo žēlastības nāk caur lūgšanu. Kad mēs lūdzam, mums jāizmanto saprāts, griba un jūtas.

6. Viņš lūdza ar lielāku intensitāti. - Kādu vakaru, ieejot kapelā, savā dvēselē dzirdēju šādus vārdus: «Nonācis agonijā, Jēzus lūdza ar lielāku intensitāti. Toreiz es zināju, cik liela neatlaidība prasa lūgšanu un kā dažkārt mūsu pestīšana ir tieši atkarīga no tik nogurdinošas lūgšanas. Lai dvēsele būtu neatlaidīga lūgšanā, tai ir jāapbruņojas ar pacietību un drosmīgi jāpārvar iekšējās un ārējās grūtības. Iekšējās grūtības ir nogurums, mazdūšība, sausums, kārdinājumi; no otras puses, ārējās rodas cilvēku attiecību iemeslu dēļ.

7. Vienīgais atvieglojums. – Dzīvē ir brīži, kad es teiktu, ka dvēsele vairs netiek galā ar vīriešu valodu. Viss tevi nogurdina, nekas nedod mieru; viņam tikai jālūdz. Viņa atvieglojums slēpjas tikai tajā. Ja viņš pievērsīsies radībām, viņš iegūs tikai lielāku nemieru.

8. Aizlūgums. – Esmu zinājis, cik daudz dvēseļu par viņiem ir jālūdz. Es jūtu, ka esmu pārveidots lūgšanā, lai iegūtu dievišķo žēlastību katrai dvēselei. Mans Jēzu, es sveicu tevi savā sirdī kā žēlastības ķīlu citām dvēselēm. Jēzus man darīja zināmu, cik ļoti viņam patīk šāda lūgšana. Mans prieks ir liels, redzot, ka Dievs unikālā veidā mīl tos, kurus mēs mīlam. Tagad es saprotu, kāds spēks ir aizlūgšanai Dieva priekšā.

9. Mana lūgšana naktī. - Es nevarēju lūgt. Es nevarēju palikt ceļos. Tomēr es paliku kapelā veselu stundu, garā vienojoties ar tām dvēselēm, kas nevainojami pielūdz Dievu. Pēkšņi es ieraudzīju Jēzu, viņš paskatījās uz mani ar neizsakāmu mīļumu un sacīja: "Tava lūgšana man ļoti patīk."
Naktīs vairs nevaru aizmigt, jo sāpes neļauj. Es garīgi apmeklēju visas baznīcas un kapelas un pielūdzu tur Vissvētāko Sakramentu. Kad es atgriežos mūsu klostera kapelā, es lūdzu par dažiem priesteriem, kuri sludina Dieva žēlastību un izplata viņa pielūgsmi. Es arī lūdzu, lai Svētais tēvs pasteidzina Žēlsirdīgā Pestītāja svētku iedibināšanu. Visbeidzot, es lūdzu Dieva žēlastību pret grēciniekiem. Šī tagad ir mana lūgšana naktī.