Dievišķā žēlsirdība: Svētā Faustina runā ar mums par šī brīža žēlastību

1. Briesmīgais ikdienas pelēkums. — Ir sācies šausmīgais ikdienas pelēkums. Svētku svinīgie brīži ir pagājuši, bet dievišķā žēlastība paliek. Es esmu nemitīgi vienots ar Dievu.Es dzīvoju stundu pēc stundas. Es vēlos gūt labumu no pašreizējā brīža, uzticīgi darot to, ko tas man piedāvā. Es uzticu sevi Dievam ar nesatricināmu paļāvību.

2. No pirmā brīža, kad es tevi satiku. - Žēlsirdīgais Jēzu, ar cik lielu vēlmi Tu steidzies uz augšistabu, lai iesvētītu Hostiju, kam bija jākļūst par manu dienišķo maizi! Jēzu, tu gribēji pārņemt manu sirdi un sapludināt savas dzīvās asinis ar manējām. Jēzu, ļauj man dalīties katrā tavas dzīves dievišķības mirklī, ļauj tavām tīrajām un dāsnajām asinīm pukstēt ar visu savu spēku manā sirdī. Lai mana sirds nepazīst citu mīlestību kā vien tavu. No pirmā brīža, kad es tevi satiku, es tevi mīlu. Kurš gan varētu palikt vienaldzīgs pret žēlastības bezdibeni, kas izplūst no jūsu sirds?

3. Pārveido visu trulumu. — Dievs ir tas, kas piepilda manu dzīvi. Kopā ar viņu es eju cauri pelēkajiem un nogurdinošajiem ikdienas mirkļiem, uzticoties Viņam, kurš, būdams manā sirdī, ir aizņemts, pārvēršot katru trulumu manā personīgajā svētumā. Tādējādi es varu kļūt labāks un būt jūsu Baznīcas bagātība caur individuālu svētumu, jo mēs visi kopā veidojam vienu būtisku organismu. Tāpēc es cenšos, lai mana sirds augsne nes labus augļus. Pat ja tas nekad neparādīsies šeit, cilvēka acīm, tomēr kādu dienu būs redzams, ka daudzas dvēseles ir pabarojušas un baros sevi ar maniem augļiem.

4. Pašreizējais brīdis. — Ak, Jēzu, es vēlos dzīvot šajā mirklī tā, it kā tas būtu pēdējais manā mūžā. Es vēlos, lai tas kalpotu jūsu godam. Es vēlos, lai tas man būtu ieguvums. Es gribu paskatīties uz katru mirkli no savas pārliecības viedokļa, ka nekas nenotiek bez Dieva gribas.

5. Acumirklis, kas iet zem acīm. — Mans augstākais labums, ar tevi mana dzīve nav ne vienmuļa, ne pelēka, bet tik daudzveidīga kā smaržīgu ziedu dārzs, starp kuriem man pašam ir neērti izvēlēties. Tie ir dārgumi, ko es ik dienas krāju pārpilnībā: ciešanas, tuvākā mīlestība, pazemojums. Ir lieliski zināt, kā tvert mirkli, kas paiet jūsu acu priekšā.

6. Jēzu, es tev pateicos. — Jēzu, es pateicos Tev par mazajiem un neredzamajiem ikdienas krustiem, par kopējās dzīves grūtībām, par opozīciju, kas iebilst pret maniem projektiem, par manu nodomu slikto interpretāciju, par pazemojumiem, kas man nāk no citiem, par skarbi veidi, kā pret mani izturas, par nepamatotām aizdomām, par vāju veselību un spēku izsīkumu, par atteikšanos no savas gribas, par sevis iznīcināšanu, par atzinības trūkumu visā, par to, kas traucē visiem mani plāni. Jēzu, es pateicos Tev par iekšējām ciešanām, par gara sausumu, par ciešanām, bailēm un nenoteiktību, par tumsu, ko rada dažādi pārbaudījumi dvēselē, par mokām, kuras ir grūti izteikt, īpaši par tām, kurās nav viņš mani saprot rūgto agoniju un nāves stundu dēļ.

7. Viss ir dāvana. - Jēzu, es pateicos tev, ka esi pirms manis izdzēris rūgto biķeri, ko tu man piedāvā jau saldinātu. Lūk, es esmu pietuvojies savām lūpām pie šī tavas svētās gribas biķera. Lai ar mani notiek tas, ko tava gudrība pirms visiem laikiem ir noteikusi. Es vēlos pilnībā iztukšot biķeri, kuram biju iepriekš nolemts. Šāda iepriekšēja nolemšana nebūs manas pārbaudes priekšmets: mana pārliecība slēpjas visu manu cerību neveiksmē. Tevī, Kungs, viss ir labi; viss ir tavas sirds dāvana. Es nedodu priekšroku mierinājumam rūgtumam, ne rūgtumam mierinājumam: es pateicos Tev, Jēzu, par visu. Man ir prieks pievērst savu skatienu uz tevi, neizprotamais Dievs. Šajā vienreizējā eksistencē mīt mans gars, un šeit es jūtos kā mājās. Ak, neradītais skaistums, tas, kurš tevi pazīst tikai vienu reizi, nevar mīlēt citus. Es atrodu sevī caurumu, un neviens cits, izņemot Dievu, to nevar aizpildīt.

8. Jēzus garā.— Cīņas laiks šeit lejā nav beidzies. Es nekur nevaru atrast pilnību. Tomēr es iekļūstu Jēzus garā un vēroju viņa rīcību, kuras sintēze ir atrodama Evaņģēlijā. Campassi pat tūkstoš gadus, saturu neizsmeļšu ne mazākā mērā. Kad mani pārņem mazdūšība un manu pienākumu vienmuļība mani nogurdina, es sev atgādinu, ka māja, kurā es esmu, kalpo Tam Kungam. Šeit nekas nav mazs, bet Baznīcas godība un citu dvēseļu attīstība ir atkarīga no maznozīmīgas darbības, lai cik tā tiek veikta ar nolūku, kas to paaugstina. Tāpēc nav nekā maza.

9. Mums pieder tikai pašreizējais brīdis. — Ciešanas ir vislielākā bagātība uz zemes: ar tām dvēsele tiek attīrīta. Draugs ir pazīstams nelaimē; mīlestība tiek mērīta ar ciešanām. Ja cietusī dvēsele zinātu, cik ļoti Dievs viņu mīl, viņa no prieka nomirtu. Pienāks diena, kad mēs zināsim, ko ir vērts ciest, bet tad vairs nevarēsim ciest. Mums pieder tikai pašreizējais brīdis.

10. Sāpes un prieks. — Kad mēs daudz ciešam, mums ir lielas iespējas parādīt Dievam, ka mēs viņu mīlam; kad mēs ciešam maz, iespēja pierādīt viņam savu mīlestību ir niecīga; kad mēs nemaz neciešam, mūsu mīlestība nevar atklāties nedz liela, nedz perfekta. Ar Dieva žēlastību mēs varam sasniegt punktu, kurā ciešanas pārvēršas par baudījumu, jo mīlestība spēj tādas lietas darīt dvēselē.

11. Neredzami ikdienas upuri. — Parastas dienas, truluma pilnas, es uz tevi skatos kā uz ballīti! Cik priecīgs ir šis laiks, kas mūsos rada mūžīgus nopelnus! Es labi saprotu, kā svētie no tā guva labumu. Sīki, neredzami ikdienas upuri, tu man esi kā savvaļas puķes, kuras es metu Jēzus, mana mīļā, pēdās. Šos niekus bieži salīdzinu ar varonīgiem tikumiem, jo ​​varonība tiešām ir vajadzīga, lai tos konsekventi īstenotu.