Dons Gabriele Amorts: apokaliptiskas katastrofas vai Marijas triumfs?

Mēs visi esam apņēmušies sagatavot 2000. gada Lielo jubileju, ņemot vērā Svētā tēva sagatavoto programmu. Tam vajadzētu būt mūsu labākajam pūlesm. Tā vietā šķiet, ka daudzi ir gatavībā, klausoties nolemtības sirēnās. Netrūkst pašnodarbināto gaišreģu un harizmātiķu, kuri saņem vēstījumus no debesīm, vēstot par milzīgām katastrofām vai pat par Kristus "starpposma atnākšanu", par ko Bībele nerunā un par ko netieši Vatikāna II sanāksmes mācības. spriest neiespējami (jā lasīt Dei Verbum n.4).

Šķiet, ka esam atgriezušies Pāvila laikos, kad tesaloniķieši, tik ļoti pārliecināti par tūlītēju parousia iestāšanos, pārcēlās šurpu turpu, neko labu vairs nedarot; un apustulis izlēmīgi iejaucās: Dievs zina, kad tas būs; tikmēr tu strādā mierā un tie, kas nestrādā, pat neēd. Vai arī šķiet, ka tas atdzīvina pagājušā gadsimta piecdesmito gadu laikus, kad nobijušies cilvēki vērsās pie tēva Pio, lai viņam pajautātu: “Sr. Lūcija no Fatimas teica, ka viņa atklāja trešo noslēpumu 50. gadā. Kas notiks tālāk? Kas notiks? Un kungs Pio kļuva nopietns un atbildēja: “Vai jūs zināt, kas notiks pēc 1960. gada? Vai tiešām vēlaties zināt?" Cilvēki saspiedās viņam tuvu klāt ar sadurtām ausīm. Un tēvs Pio, nopietni: "Pēc 1960. gada nāks 1960".

Tas nenozīmē, ka nekas nenotiek. Tie, kuriem ir acis, var skaidri redzēt, kas jau ir noticis un kas joprojām notiek pasaulē. Taču nenotiek nekas tāds, ko paredz nolemtības pravieši. Tad viņiem nepaveicās, kad, un viņi bija vispazīstamākie un klausītākie, viņi riskēja ar datumu: 1982, 1985, 1990... Nekas nenotika tā, kā viņi prognozēja, bet cilvēki viņiem neatņēma uzticību: “Kad? Līdz 2000. gadam noteikti”. Līdz 2000. gadam tas ir jaunais uzvarošais zirgs. Es atceros, ko man teica kāds Jānis XXIII ļoti tuvs cilvēks. Saskaroties ar tik daudziem debesu vēstījumiem, kas viņam tika attiecināti, un daudzi no tiem bija adresēti viņam, viņš teica: ”Man tas šķiet dīvaini. Tas Kungs runā ar visiem, bet man, kas esmu viņa vietnieks, viņš neko nesaka!

Tas, ko es varu ieteikt mūsu lasītājiem, ir izmantot veselo saprātu. Man nav nekas pretī, ka pieci no sešiem Medjugorjes zēniem apprecējās un viņiem ir bērni: nešķiet, ka viņi gaida apokalipsi. Ja mēs pēc tam skatāmies uz to, kas mums ir teikts un kas ir uzticams, es ievēroju trīs prognozes. Dons Bosko slavenajā "divu kolonnu sapnī" paredzēja Marijas triumfu, kas ir pārāks par Lepanto. Svētais Maksimiliāns Kolbe teica: "Jūs redzēsiet Bezvainīgās ieņemšanas statuju Kremļa virsotnē". Fatimā Dievmāte apliecināja: "Beigās mana Bezvainīgā sirds uzvarēs". Šajos trīs pravietojumos es nesaskatu neko apokaliptisku, bet tikai iemeslus atvērt mūsu sirdis cerībai, ka Debesis nāks mums palīgā un izglābs mūs no haosa, kurā mēs jau esam iegrimuši līdz kaklam: ticības dzīvē, pilsoniskā un politiskā dzīve, šausmās, kas piepilda virsrakstus, visas vērtības zaudēšanā.

Neaizmirsīsim, ka nolemtības pareģojumi noteikti ir nepatiesi. Tāpēc es aicinu mūsu lasītājus skatīties uz augšu, raudzīties nākotnē ar paļāvību, ka Debesu Māte mums palīdz. Jau iepriekš pateiksimies viņai un ar visu apņemšanos sagatavoties jubilejas svinībām, mierīgi sekojot pāvesta norādēm, kas vienmēr runā par Baznīcas jaunajiem Vasarsvētkiem.

Citi jautājumi – man tiek uzdoti divi jautājumi, kurus dažādi lasītāji ir nosūtījuši pēc mana raksta, kas publicēts Eko nr.133. Mēģināšu atbildēt šeit prasītajā īsumā.

1. Ko tas nozīmē: "Beigās mana Bezvainīgā Sirds uzvarēs"?

Nav šaubu, ka mēs runājam par Marijas triumfu, tas ir, par lielu žēlastību, ko viņa ieguva cilvēces labā. Šos vārdus ilustrē tiem sekojošie teikumi: Krievijas atgriešanās un miera periods pasaulei. Domāju, ka nav iespējams iet tālāk, jo notikumu gaita tikai beigās liks saprast, kā šie vārdi tiks īstenoti. Neaizmirsīsim, ka Dievmātei visdārgākais ir atgriešanās, lūgšana, lai Kungs vairs neapvainotos.

2. Ja kāds zina, kad pravietis ir patiess un kad viņš ir nepatiess, tikai pēc tam, kad viņa pravietojumi ir piepildījušies vai nē, vai tikmēr nevienam nevajadzētu ticēt? Tātad, vai mums vajadzētu ignorēt daudzos brīdinājumus, ko lasām pašā Bībelē, ko lasījuši pravieši, vai faktus, kas pareģoti dažādās parādībās, kas var novest pie grēku nožēlas un palīdzēt mums izvairīties no katastrofām? Kam domāti šie Debesu brīdinājumi?

18,21. Mozus grāmatas (6,43:45) ieteiktais kritērijs atbilst arī evaņģēliskajam kritērijam: no augļiem var zināt, vai augs ir labs vai slikts (sal. Lk 12, 4,2-22,18). Bet tad tiešām nav iespējams vispirms kaut ko saprast? Es tā domāju, kad ziņa nāk no avota, kura labestība, ticamība jau ir pierādīta, jo tas jau ir devis tos labos augļus, uz kuru pamata var redzēt, vai augs ir labs. Pati Bībele mums piedāvā praviešus, kas par tādiem ir labi atzīti (padomājiet, piemēram, par Mozu, Eliju), kuriem varētu uzticēties. Un neaizmirsīsim, ka harizmu izšķiršana pieder baznīcas autoritātei, kā atgādināja Vatikāna II konvents (Lumen Gentium n.24,23).dGA Secinājums – šī apokaliptiskā kultūra, kas mūsdienās sevi uzspiež gandrīz kā atklāsme atklāsmē, aizmirstot, ka tā var noņemt vai pievienot jebko Dieva Vārdam (sal. 12,40. pavilkums; Atkl. 3), tas nepārtraukti izplata trauksmes signālus, kas aprobežojas ar zemes sodiem, taču tas nerada atgriešanos, kā arī neveicina dvēseļu izaugsmi sakārtotā dzīvē. kristīgās saistības. Tā iesakņojas cilvēkos, kuriem nav drošu doktrināru pamatu vai kuri kultivē tikai brīnumainu ticības ideju un meklē neparastus un traumatiskus risinājumus mūsdienu ļaunumiem. Pats Jēzus mūs jau ir brīdinājis no šīs kultūras: Daudzi teiks: te ir, tur ir; neticiet tam (Mt 1:5,4). Gatavojieties, jo Cilvēka Dēls nāks stundā, kad jūs nedomājat! (Lk 5:XNUMX). Šīs katastrofālās prognozes ir pretrunā ar Baznīcas valodu, ar reālistisku, bet rāmo pāvesta redzējumu un ar pašiem Medjugorjes vēstījumiem, kas vienmēr ir vērsti uz pozitīvo! Patiešām, šie nolemtības pravieši tā vietā, lai priecātos par Dieva žēlastību un pacietību, kurš gaida atgriešanos, šķiet žēl, ka draudētais ļaunums netiek realizēts paredzētajā laikā. Tāpat kā Jona, kuru kaitināja Dieva piedošana Ninivē, līdz nāves vēlmei (Jonas XNUMX). Bet ļaunākais ir tas, ka šīs pseidoatklāsmes galu galā aizsedz Dieva Vārda absolūto autoritāti, gandrīz tā, it kā "apgaismotie" būtu tikai tie, kas tām tic, savukārt tie, kas tām ignorē vai netic, būtu "iekš tumsa par visu." Bet Dieva Vārds jau ir atvēris mūsu acis visam: jūs, brāļi, neesat tumsībā, lai šī diena jūs varētu pārņemt kā zaglis; patiesībā jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni (XNUMX. Tes XNUMX:XNUMX-XNUMX).

Trešais Fatimas noslēpums – kard. Ratcingers saīsināja visus secinājumus, kas tika izdarīti par trešo Fatimas noslēpumu pēdējās parādīšanās 80. gadadienā (13. oktobrī): "Tās visas ir fantāzijas." Par šo pašu tēmu pagājušajā gadā viņš teica: "Jaunava nerada sensacionalitāti, nerada bailes, nesniedz apokaliptiskas vīzijas, bet vada cilvēkus pie Dēla" (sk. Eco 130, 7. lpp.). Monsinjors Kapovilla, pāvesta Jāņa XXIII sekretārs, arī stāstīja izdevumā La Stampa 20.10.97., kā pāvests Jānis reaģēja 1960. gadā, kad saskārās ar četrām ar roku rakstītām māsas Lūcijas lappusēm, kuras tika lasītas arī viņas tuvākajiem līdzstrādniekiem: viņa lika tās ievietot aploksnē rakstīts: "Es nedomāju." Tā pati sekretāre piebilst, ka "noslēpums nesatur nekādu laika izbeigšanos" un apzīmē kā "nepatiesas" gan versijas, kas runā par šķelšanos un novirzēm Baznīcā pēc koncila, gan tās, kas runā par gaidāmajām katastrofām, kas izskanēja. kādu laiku. Patiesā katastrofa, kā mēs zinām, ir mūžīgais nolādējums. Katru reizi ir labi pārvērsties un ieiet reālajā dzīvē. Nelaimes, kas notiek, un tie paši ļaunumi, ko cilvēki piedzīvo paši, kalpo viņu attīrīšanai un atgriešanai, lai viņi varētu tikt glābti. Tiem, kas prot lasīt notikumus, viss kalpo Dieva žēlastībai.