Vai tā ir taisnība, ka mirušie vēro mūs? Teologa atbilde

Ikviens, kurš nesen ir pazaudējis tuvu radinieku vai tuvu draugu, zina, cik liela ir vēlme zināt, vai viņš vēro mūs vai ir pazaudēts uz visiem laikiem. Ja tā ir persona, ar kuru kopā pavadījāt lielāko daļu savas dzīves, jūsu dzīvesbiedrs, vēlme vēl vairāk turpināt ceļojumu varbūt ir vēl satraucošāka. Ko mūsu reliģija reaģē uz tiem, kuri jautā, vai mūsu tuvinieki uz mums skatās pat pēc nāves?

Pirmkārt, ir jāatceras, ka Dieva Vārds mums tika dots nevis tāpēc, lai kliedētu mūsu šaubas vai piepildītu mūsu sapņus, bet ar mērķi dot mums instrumentus, kas nepieciešami, lai dzīvotu laimīgu dzīvi Dievā. Par ko mēs nerunājam , vajadzētu palikt noslēpumā, cik lieks vai nav absolūti nepieciešams, jo mūsu dzīvei ir iespēja turpināties pat tad, ja mūsu puse ir aicināta pie Dieva.

Jebkurā gadījumā, vēloties ekstrapolēt netiešu atbildi no svētajiem tekstiem, varēja novērot, kā baznīca ir balstīta uz svēto kopību. Tas nozīmē, ka dzīvie un mirušie piedalās tā veidošanā vienādā mērā, un tāpēc abas pasaules ir apvienotas vienā galīgajā mērķī. Un, ja mēs varam palīdzēt izmirušajiem tuviniekiem sasniegt Paradīzi, saīsinot uzturēšanos Purgatorijā, pateicoties mūsu lūgšanām, tikpat taisnība ir tas, ka mirušie var mums palīdzēt, lai arī viņus netiktu pakļauti dzīvo lūgumi.

Avots: cristianità.it