Sargeņģeļi palīdz mums ar savu draudzību un iedvesmo mūs

Paradīzē mēs eņģeļos atradīsim ļoti draudzīgus draugus un nevis lepnus kompanjonus, kas liktu mums nosvērt viņu pārākumu. Svētītā Angela da Foligno, kura savā zemes dzīvē bija biežas vīzijas un vairākkārt nonākusi kontaktā ar eņģeļiem, sacīs: Es nekad nevarēju iedomāties, ka eņģeļi ir tik laipni un pieklājīgi. - Tāpēc viņu līdzāspastāvēšana būs ļoti garšīga, un mēs nevaram iedomāties, kādu saldu interesi mēs izbaudīsim, izklaidējot ar viņiem no sirds. Svētais Tomass Akvīnas (108. lpp., 8.) māca, ka "kaut arī pēc dabas cilvēkam nav iespējams sacensties ar eņģeļiem, taču saskaņā ar žēlastību mēs varam nopelnīt tik lielu slavu, ka varam būt saistīti ar katru no deviņiem koriem eņģelis. " Tad cilvēki dosies okupēt vietas, ko atstājuši tukši, ko atstājuši nemiernieku eņģeļi - velni. Tāpēc mēs nevaram domāt par eņģeļu koriem, neredzot tos ar cilvēku radījumiem, kas ir vienlīdzīgi svētumā un godībā pat visaugstākajiem Cherubim un Seraphim.

Starp mums un eņģeļiem notiks vissirsnīgākā draudzība, bez dabas daudzveidības to vismazāk kavējot. Viņi, kas pārvalda un pārvalda visus dabas spēkus, varēs apmierināt mūsu slāpes zināt dabaszinātņu noslēpumus un problēmas un to darīs ar vislielāko kompetenci un lielu brālīgu sirsnību. Tāpat kā eņģeļi, kaut arī ir iegrimuši apkaunojošajā Dieva redzējumā, saņem un pārraida viens otram, no augstākiem uz zemākiem, gaismas starus, kas izstaro no Dievišķības, tā mēs, kaut arī esam iegremdēti apkaunojošajā redzējumā, caur eņģeļiem uztversim nevis neliela daļa no bezgalīgajām patiesībām izplatījās Visumā.

Šie eņģeļi, kas mirdz tik daudz saules, ir ārkārtīgi skaisti, perfekti, sirsnīgi, draudzīgi, kļūs par mūsu uzmanīgiem skolotājiem. Nemaz nerunājot par viņu prieka uzliesmojumiem un maigās simpātijas izpausmēm, kad viņi redz visu, ko viņi ir izdarījuši mūsu pestīšanas labā, ar laimīgu iznākumu. Ar kādu pateicīgu interesi mums pēc tam ar pavedienu un zīmēm, katrs pa savam Anelo aizbildnim, pateiks patieso mūsu dzīves stāstu ar visām briesmām, kuras ir izbēgušas, ar visu palīdzību, kas mums ir pieejama. Šajā sakarā pāvests Pijs IX ļoti labprāt stāstīja par savu bērnības pieredzi, kas pierāda viņa Sargeņģeļa ārkārtējo palīdzību. Svētās Mises laikā viņš bija altāra zēns savas ģimenes privātajā kapelā. Kādu dienu, kamēr viņš bija ceļos uz pēdējā altāra pakāpiena, piedāvājuma laikā viņu pēkšņi sagrāba bailes un bailes. Viņš bija ļoti satraukts, nesaprotot kāpēc. Viņa sirds sāka skaļi pukstēt. Instinktīvi, meklējot palīdzību, viņš pagrieza acis uz altāra pretējo pusi. Bija skaists jauneklis, kurš ar roku kustējās, lai tūlīt pieceltos un dotos uz viņu. Zēns bija tik apmulsis, kad redzēja šo redzējumu, ka neuzdrošinājās nekustēties. Bet enerģētiski gaišā figūra viņam joprojām dod zīmi. Tad viņš ātri piecēlās un devās pie jaunekļa, kurš pēkšņi pazūd. Tajā pašā mirklī smagā svētā statuja nokrita turpat, kur stāvēja mazais altāra zēns. Ja viņš būtu palicis kādu laiku ilgāk nekā iepriekš, viņš būtu miris vai nopietni ievainots nokritušās statujas svara dēļ.