Gigliola Candian dziedināšana Medjugorjē

Džigliola Candian stāsta ekskluzīvā intervijā ar Ritu Sbernu par savu brīnumu, kas notika Medjugorjē.
Džigliola dzīvo Fossòā, Venēcijas provincē, un 13. gada 2014. septembrī viņa atradās Medjugorjē, kad, pateicoties dievišķajai rokai, notika lielais brīnums, kas ļāva viņai pamest braucamkrēslu.
Gigliola lieta ir padarījusi valsts ziņu kārtas, viņas brīnumu reliģiskās varas iestādes vēl nav atzinušas, taču šajā ekskluzīvajā intervijā Kandianas kundze stāsta, kas ar viņu notika pirms 4 mēnešiem.

Džigliola, kad jūs atklājāt, ka jums ir multiplā skleroze?
Man bija pirmā savārguma epizode 2004. gada septembrī. Pēc tam 8. gada 2004. oktobrī, veicot izmeklējumus, man diagnosticēja multiplo sklerozi.

Skleroze piespieda jūs dzīvot ratiņkrēslā. Vai sākotnēji bija grūti pieņemt slimību?
Kad uzzināju, ka man ir multiplā skleroze, tas bija kā zibens spuldze. Pats vārds "multiplā skleroze" ir termins, kas sāp, jo tas prātam liek uzreiz domāt par ratiņkrēslu.
Pēc visu izmeklēšanu veikšanas, lai noskaidrotu, ka man ir multiplā skleroze, man bija grūti to pieņemt, arī tāpēc, ka ārsts to man paziņoja nežēlīgi.
Esmu bijusi daudzās slimnīcās, līdz pat Feraras slimnīcai un, kad tur nokļuvu, neteicu, ka man jau ir diagnosticēta multiplā skleroze, es tikai ārstiem teicu, ka man ir tik daudz muguras sāpju, jo es vēlējos būt pārliecināta par diagnozi .
Multiplā skleroze nedziedē, daudzos gadījumos slimību var bloķēt, ja tā ir saderīga ar dažām zālēm (man bija nepanesamība un alerģija pret gandrīz visām zālēm), tāpēc man nebija iespējas pat slimību apturēt.
Faktiski sākotnēji no savas slimības es izmantoju kruķi, jo es tik daudz nevarēju staigāt. Pēc tam, kad biju pagājis pieci gadi pēc manas slimības, es sāku lietot ratiņkrēslu sporādiski, tas ir, es pārvietošanai to izmantoju tikai tad, kad man bija jābrauc garos posmos. Pēc tam 5. gada decembrī pēc kritiena, kurā man bija lauzts trešais sakrālā skriemelis, ratiņkrēsls kļuva par manu dzīves partneri, manu kleitu.

Kas lika jums doties svētceļojumā uz Medjugorjē?
Medjugorje man bija manas dvēseles pestīšana; Šis svētceļojums man tika piedāvāts 2011. gadā. Pirms tam es pat nezināju, kas ir šī vieta, kur tā atrodas, un es pat nezināju vēsturi.
Mani onkuļi to man ieteica kā cerības ceļojumu, bet patiesībā viņi jau domāja par manu atveseļošanos, un man to pateica vēlāk.
Nemaz nedomāju par savu atveseļošanos. Tad, dodoties mājās, es sapratu, ka šis ceļojums atspoguļo manu atgriešanos, jo es sāku lūgt visur, pietika ar to, ka aizvēru acis un sāku lūgt.
Esmu no jauna atklājis ticību, un šodien varu apliecināt, ka ticība mani nepamet.

Jūs esat pārliecināts, ka esat brīnumainā kārtā precīzi atradies tajā Bosnijas zemē. Kā un kad jūs devāties uz Medjugorje?
Es biju Medjugorjē 13. gada 2014. septembrī, tajā datumā man pat nebija jābūt tur, jo draugi tajā dienā apprecējās, es arī biju iegādājusies kleitu.
Kopš jūlija es savā sirdī jau jutu šo izteikto aicinājumu doties uz Medjugorjē tieši tajā pašā datumā. Sākumā neko neizlikos, negribēju klausīties šo balsi, bet augustā man nācās piezvanīt draugiem, lai pateiktu viņam, ka diemžēl es nevaru būt viņu kāzās, jo devos svētceļojumā uz Medjugorjē.
Sākumā mani draugi aizvainojās par šo lēmumu, pat puiši no uzņēmuma man teica, ka, ja es vēlos, es jebkurā datumā varētu doties uz Medjugorjē, kamēr viņi apprecētos tikai vienu reizi.
Bet es viņiem teicu, ka, nonākot mājās, es atradīšu veidu, kā to kompensēt.
Patiesībā tas bija tieši tāpat. Viņi 13. septembrī apprecējās, un tajā pašā dienā es saņēmu dziedināšanu Medjugorjē.

Pastāstiet mums brīdi, kad jūs brīnumainā kārtā izturējās.
Viss sākās 12. septembra vakarā. Es biju kapelā uz sava ratiņkrēsla, tur bija arī citi cilvēki, un priesteris tajā vakarā veica fiziski dziedinošu masu.
Viņš mani uzaicināja aizvērt acis un uzlika man rokas, tajā brīdī es jutu kājās lielu karstumu un redzēju spēcīgu baltu gaismu, gaismas iekšpusē, redzēju, kā Jēzus seja man smaida. Neskatoties uz redzēto un dzirdēto, es nedomāju par savu atveseļošanos.
Nākamajā dienā, tas ir, 13. septembrī, pulksten 15:30 priesteris mūs atkal pulcēja kapelā un atkal uzlika rokas visiem klātesošajiem.
Pirms es tam uzliku rokas, viņš man iedeva lapu, kurā bija uzrakstīta visa vispārīgā informācija, un tur bija konkrēts jautājums, uz kuru katram no mums bija jāatbild: "Ko jūs vēlaties, lai Jēzus jūsu labā dara?".
Šis jautājums mani pakļāva krīzei, jo parasti es biju pieradusi vienmēr lūgties par citiem, es nekad neko par mani neprasīju, tāpēc es jautāju padomu man tuvu esošai mūķenei un viņa uzaicināja mani uzrakstīt to, ko jutu savā sirds.
Es piesaucu Svēto Garu, un tūlīt nāca apskaidrība. Es lūdzu Jēzu, lai ar maniem piemēriem un savu dzīvi nes mieru un mieru citiem.
Pēc roku uzlikšanas priesteris man pajautāja, vai es vēlos palikt sēdēts ratiņkrēslā vai arī es vēlos piecelties kādam atbalstīts. Es piekritu, ka mani atbalsta un paliek stāvošs, tajā brīdī es uzliku vēl vienu roku uzlikšanu un iekritu pārējā Svētajā Garā.
Pārējais Svētais Gars ir daļēji bezsamaņā esošs stāvoklis, jūs nokrist, nesavainojot un jums nav spēka reaģēt, jo tajā brīdī Svētais Gars iedarbojas uz jums, un jums ir priekšstats par visu, kas notiek ar kas nav tu.
Aizvērtām acīm jūs varat redzēt visu, kas tajā brīdī notiek. Es biju uz zemes apmēram 45 minūtes, es jutu, ka Marija un Jēzus lūdzas aiz manis.
Es sāku raudāt, bet man nebija spēka reaģēt. Pēc tam mani atrada, un divi zēni man palīdzēja piecelties, un kā atbalstu es devos no priekšpuses uz altāri, lai pateiktos pavēstajam Jēzum.
Es gatavojos sēdēt ratiņkrēslā, kad priesteris man teica, ka, ja es uzticos Jēzum, man nav jāsēž ratiņkrēslā, bet man jāsāk staigāt.
Zēni atstāja mani stāvam vieni, un man atbalstīja kājas. Palikšana uz kājām jau bija brīnums, jo kopš saslimu, vairs nevarēju sajust muskuļus no gurniem uz leju.
Es sāku spert pirmos divus soļus, es izskatījos kā robots, tad es izdarīju vēl divus izlēmīgus soļus un man pat izdevās saliekt ceļus.
Es jutos kā staigāju pa ūdeni, tajā brīdī jutu, kā Jēzus tur manu roku un es sāku staigāt.
Bija cilvēki, kuri, redzot notiekošo, raudāja, lūdzās un plaustīja rokas.
Kopš tā laika mans ratiņkrēsls nonāca stūrī, es to izmantoju tikai ilgos braucienos, bet cenšos to vairs nelietot, jo tagad manas kājas spēj mani noturēt taisni.

Kā jūsu dzīve ir mainījusies gan garīgi, gan fiziski šodien, 4 mēnešus pēc atveseļošanās?
Garīgi es daudz vairāk lūdzos naktī. Es jūtos jutīgāks pret laba un ļauna uztveri, un, pateicoties mūsu lūgšanai, mums izdodas to pārvarēt. Laba vienmēr uzvar pār ļaunu.
Fiziskā līmenī milzīgas pārmaiņas slēpjas faktā, ka es vairs nelietoju ratiņkrēslu, es varu staigāt un tagad sevi uzturu ar ambulatoru, agrāk varēju veikt tikai 20 metrus, tagad es pat varu nobraukt kilometrus, nenogurstot.

Vai pēc atveseļošanās atgriezāties Medžugorjē?
Es atgriezos tūlīt pēc atveseļošanās Medjugorjē 24. septembrī un paliku līdz 12. oktobrim. Tad es atgriezos novembrī.

Vai jūsu ticība ir nostiprināta caur ciešanām vai dziedināšanu?
Es slimoju 2004. gadā, bet ticībai sāku pievērsties tikai 2011. gadā, kad pirmo reizi devos uz Medjugorjē. Tagad viņa sevi ir nostiprinājusi ar dziedināšanu, taču tā nav nosacīta, bet beznosacījumu lieta. Tieši Jēzus mani vada.
Katru dienu es lasu Evaņģēliju, daudz lūdzos un daudz lasu Bībeli.

Ko jūs vēlaties pateikt visiem tiem cilvēkiem ar multiplo sklerozi?
Visiem slimniekiem es gribētu teikt, ka nekad nezaudējiet cerību, daudz lūdzieties, jo lūgšana mūs glābj. Es zinu, ka tas ir grūti, bet bez krusta mēs neko nevaram izdarīt. Krusts tiek izmantots, lai saprastu robežu starp labo un ļauno.
Slimība ir dāvana, pat ja mēs to nesaprotam, galvenokārt tā ir dāvana visiem mums tuviem cilvēkiem. Uzticieties savām ciešanām Jēzum, un jūs sniedzat cerību citiem, jo ​​tieši ar jūsu piemēra palīdzību jūs varat palīdzēt citiem.
Lūgsim Mariju nokļūt pie sava dēla Jēzus.

Apkalpo Rita Sberna