Neizskaidrojama Silvijas Busi dziedināšana Medžugorjē

Mani sauc Silvija, man ir 21 gads un esmu no Padujas. 4. gada 2004. oktobrī 16 gadu vecumā es pamanīju, ka pēc dažām dienām es vairs nespēju staigāt un esmu spiests palikt ratiņkrēslā. Visi klīnisko pārbaužu rezultāti bija negatīvi, taču neviens nezināja, kad un vai es atkal sākšu staigāt. Es esmu vienīgais bērns, man bija normāla dzīve, neviens negaidīja, ka nāksies piedzīvot tik smagus un sāpīgus mirkļus. Mani vecāki vienmēr ir lūguši un lūguši Dievmātes palīdzību, lai viņa neatstātu mūs vienus šajā sāpīgajā pārbaudījumā. Turpmākajos mēnešos man tomēr pasliktinājās, es zaudēju svaru un sākās epilepsijai līdzīgi krampji. Janvārī mana māte sazinājās ar priesteri, kurš sekoja lūgšanu grupai, kas bija ļoti veltīta Dievmātei, un katru piektdienu mēs visi trīs devāmies uz Rožukroņa, Mise un Dievkalpojumu. Vienu vakaru tieši pirms Lieldienām pēc dievkalpojuma pie manis vērsās dāma un ielika rokās Dievmātes medaļu, stāstot, ka Medžugorjē bija svētīta, ka viņai ir tikai viena, bet tajā brīdī viņa ticēja ka man viņa bija vajadzīga visvairāk. Es to paņēmu un, tiklīdz nonācu mājās, es to apvilku ap kaklu. Pēc brīvdienām es piezvanīju savas skolas direktoram, un man bija tās klases programmas, kuras apmeklēju, trešās zinātniskās vidusskolas un aprīļa un maija mēnešos es mācījos. Pa to laiku, maijā, mani vecāki katru dienu sāka mani vest uz Rožukroņa un Svēto Misi. Sākumā es to jutu kā pienākumu, bet tad arī sāku gribēt iet, jo, kad es tur biju un lūdzos, es atradu zināmu mierinājumu spriedzē, ko izraisīja tas, ka es nevarēju darīt tādas lietas kā citi mani vienaudži.

Jūnija pirmajā pusē es nokārtoju eksāmenus skolā, nokārtoju tos un pirmdien, 20. jūnijā, kad fiziologs man teica, ka viņai jāpavada māte uz Medjugorjē, es instinktīvi pajautāju, vai viņa varētu mani ņemt līdzi! Viņa atbildēja, ka jautās, un pēc trim dienām es jau braucu autobusā uz Medjugorjē ar savu tēvu! Es ierados 24. gada 2005. jūnija piektdienas rītā; dienas laikā mēs sekojām visiem dievkalpojumiem un mums bija tikšanās ar vizionāru Ivanu, to pašu, kurš vēlāk būtu parādījies Podbrodo kalnā. Vakarā, kad man jautāja, vai es arī vēlos doties kalnā, es atteicos paskaidrot, ka kalna ratiņkrēsls nevar pacelties un es negribēju traucēt citiem svētceļniekiem. Viņi man teica, ka nav problēmu un ka viņi uzņemsies apgriezienus, tāpēc mēs atstājām ratiņkrēslu kalna pakājē un paņēmām mani, lai aizvestu mani uz augšu. Tas bija pilns ar cilvēkiem, bet mums izdevās tikt cauri.

Ierodoties netālu no Madonnas statujas, viņi lika man sēdēt un es sāku lūgties. Es atceros, ka es par mani nelūdza, es nekad nelūdzu žēlastību, lai es varētu staigāt, jo tas man šķita neiespējami. Es lūdzos par citiem, par cilvēkiem, kuriem tajā laikā bija sāpēs. Es atceros, ka šīs divas lūgšanas stundas aizlidoja; lūgšana, ko es patiešām darīju no sirds. Neilgi pirms uzstāšanās man blakus sēdošais grupas vadītājs man teica, lai Dievmātei pajautāju visu, ko vēlos, lai viņa nokāptu no debesīm uz zemi, viņa būtu tur, mūsu priekšā un klausītos visus vienlīdzīgi. Pēc tam es prasīju, lai man būtu pietiekami daudz spēka pieņemt ratiņkrēslu, man bija 17 gadu, un nākotne ratiņkrēslā mani vienmēr ir daudz nobiedējusi. Pirms plkst. 22.00:9 bija desmit minūšu klusuma, un, kamēr es lūdzos, mani piesaistīja gaismas plāksteris, ko es redzēju kreisajā pusē. Tā bija skaista, mierīga, blāva gaisma; atšķirībā no zibspuldzēm un kabatas lukturīšiem, kas nepārtraukti ieslēdzās un izslēdzās. Ap mani bija daudz citu cilvēku, bet tajos brīžos viss bija tumšs, bija tikai šī gaisma, kas mani gandrīz biedēja un vairāk nekā vienu reizi es aizmetu acis, bet tad no acs kaktiņa tas bija neizbēgams. redzēt. Pēc viziera Ivana uzstāšanās gaisma pazuda. Pēc Dievmātes vēsts tulkojuma itāļu valodā, divi cilvēki no manas grupas aizveda mani, lai mani pazeminātu, un es kritu atpakaļ, it kā es aizietu. Es nokritu un sitos ar galvu, kaklu un muguru uz tiem akmeņiem un neveicu ne mazāko skrāpējumu. Es atceros, ka it kā es būtu bijis uz mīksta, mājīga matrača, nevis uz tiem cietajiem un leņķainajiem akmeņiem. Es dzirdēju ļoti jauku balsi, kas mani nomierināja, nomierināja, piemēram, mani samīļot. Nekavējoties viņi sāka iemest man ūdeni un viņi man teica, ka cilvēki un daži ārsti vairs nemēģina sajust manu pulsu un elpu, bet nekas, dzīvības pazīmju nebija. Pēc piecām līdz desmit minūtēm es atvēru acis, es redzēju, kā tēvs raud, bet pirmo reizi 5.00 mēnešu laikā es jutu savas kājas un tik ļoti plīstot asarās teicu trīcot: "Es esmu dziedināts, es staigāju!" Es piecēlos tā, it kā tā būtu dabiskākā lieta; uzreiz viņi man palīdzēja nokāpt kalnā, jo es biju ļoti uzbudināts un viņi baidījās, ka man ievainots, bet, kad es nokļuvu Podbrodo pakājē, kad viņi tuvojās ratiņkrēslam, es to atteicu un no šī brīža es sāku staigāt. Nākamajā rītā pulksten XNUMX es kāju uz kājām Krizevac vienatnē.

Pirmajās pastaigas dienās man kāju muskuļi bija novājināti un atrofēti atrofēti, bet es nebaidījos no krišanas, jo jutos, ka aiz muguras mani atbalsta neredzami pavedieni. Es nebiju devies uz Medugorje ratiņkrēslā, domājot, ka varētu atgriezties ar kājām. Tā bija pirmā reize, kad es tur devos, tas bija skaisti ne tikai par saņemto žēlastību, bet arī ar miera, klusuma, rāmuma un lielā prieka atmosfēru, ko jūs tur elpojat. Sākumā es nekad nesniedzu liecības, jo es biju daudz kautrīgāks nekā tagad, un tad man dienas laikā bija daudz epilepsijai līdzīgu krampju, tik daudz, ka 2005. gada septembrī es nevarēju atsākt apmeklēt ceturto vidusskolu. Tēvs Ļubo 2006. gada februāra beigās bija ieradies rīkot lūgšanu sapulci Piosasko (TO), un viņi bija lūguši mani aiziet un liecināt. Nedaudz vilcinājos, bet beigās gāju; Es liecināju un lūdzos S. Rosario. Pirms es aizbraucu, tēvs Ļubo mani svētīja un dažus mirkļus virs manis lūdzās; dažu dienu laikā visas krīzes pilnībā izzuda. Mana dzīve tagad ir mainījusies, un ne tikai tāpēc, ka esmu fiziski dziedināta. Man vislielākā žēlastība ir bijusi atklāt ticību un zināt, cik daudz mīlestības Jēzus un Dievmāte ir katram no mums. Līdz ar atgriešanos ir tā, it kā Dievs manī būtu uzkurinājis uguni, kas nepārtraukti jābaro ar lūgšanu un Euharistiju. Tad kāds vējš mūs pūtīs, bet, ja tas būs labi paēdis, šī uguns neizdzisīs, un es bezgalīgi pateicos Dievam par šo milzīgo dāvanu! Tagad manā ģimenē katra problēma, ar kuru mēs saskaramies ar Rožukroņa spēku, ka mēs katru dienu lūdzam visus trīs kopā. Mājās mēs esam rāmāki, laimīgi, jo zinām, ka viss notiek pēc Dieva gribas, par kuru mēs pilnībā paļaujamies, un esam ārkārtīgi priecīgi, ka viņš un Dievmāte mūs vada. Ar šo liecību es gribu pateikties un uzslavēt Dievmāti un Jēzu arī par garīgo atgriešanos, kas ir notikusi manā ģimenē, un par miera un prieka sajūtu, ko viņi mums dod. Es patiesi ceru, ka katrs no jums izjūt Dievmātes un Jēzus mīlestību, jo man tā ir skaistākā un vissvarīgākā lieta dzīvē.