Fr Luidži Marijas Epikoko komentārs par Evaņģēliju: Mk 7, 1-13

Ja kādu brīdi mums izdotos nelasīt evaņģēliju morālistiskā veidā, iespējams, mēs spētu nojaust lielu mācību, kas paslēpta šodienas stāstā: Tad farizeji un daži rakstu mācītāji no Jeruzalemes pulcējās ap viņu. Kad farizeji un rakstu mācītāji redzēja, ka daži no viņa mācekļiem ēda ēdienu ar netīrām, tas ir, ar nemazgātām rokām (...), tad kāpēc jūsu mācekļi neuzvedas pēc seno ļaužu tradīcijas, bet ņem ēdienu ar netīrām rokām ? "".

Ir neizbēgami nekavējoties nostāties Jēzus pusē, lasot par šo rīcību, taču, pirms sākam kaitīgu antipātiju pret rakstu mācītājiem un farizejiem, mums vajadzētu saprast, ka tas, ko Jēzus viņiem pārmet, nav rakstu mācītāji un farizeji, bet gan kārdinājums iegūt reliģiska pieeja tikai ticībai. Kad es runāju par "tīri reliģisku pieeju", es atsaucos uz sava veida visiem cilvēkiem raksturīgām īpašībām, kurās psiholoģiskos elementus simbolizē un izsaka tieši rituālas un svētas valodas, tieši reliģiskas. Bet ticība precīzi nesakrīt ar reliģiju. Ticība ir lielāka par reliģiju un reliģiozitāti.

Citiem vārdiem sakot, tas nekalpo psiholoģisko konfliktu, kā mēs to darām tīri reliģiskajā pieejā, pārvaldīšanai sevī, bet kalpo izšķirošai tikšanai ar Dievu, kurš ir cilvēks, nevis vienkārši morālam vai doktrīnai. Skaidrs diskomforts, ko piedzīvo šie rakstu mācītāji un farizeji, rodas no attiecībām, kuras viņiem ir ar netīrumiem, ar netīrību. Viņiem tā kļūst par svētu attīrīšanu, kas saistīta ar netīrām rokām, bet viņi domā, ka ar šāda veida praksi var izdzīt visus atkritumus, ko cilvēks uzkrāj savā sirdī. Faktiski ir vieglāk mazgāt rokas nekā pārveidot. Jēzus vēlas viņiem pateikt tieši to: reliģiozitāte nav vajadzīga, ja tas ir veids, kā nekad nepiedzīvot ticību, tas ir, to, kas ir svarīgi. Tā ir tikai liekulības forma, kas maskēta kā svēta. Autors: Dons Luidži Marija Epikoko