Mūsu jaunās dzīves noslēpums

Svētītais Ījabs, būdams svētas Baznīcas figūra, dažreiz runā ar ķermeņa balsi, dažreiz tā vietā ar galvas balsi. Un, runājot par viņas ekstremitātēm, viņš tūlīt pieceļas pie priekšnieka vārdiem. Tāpēc arī šeit mēs pievienojam: Es to ciešu, tomēr manās rokās nav vardarbības, un mana lūgšana ir bijusi tīra (sal. Ījaba 16:17).
Patiesībā Kristus cieta aizraušanos un cieta krusta mokas par mūsu izpirkšanu, kaut arī viņš nebija izdarījis vardarbību ar rokām, negrēkoja, kā arī nebija pievīlis no viņa mutes. Viņš viens pats izvirzīja savu lūgšanu Dievam, jo ​​pat tādā pašā kaislības spīdzināšanā viņš lūdza par vajātājiem, sakot: “Tēvs, piedod viņiem, jo ​​viņi nezina, ko viņi dara” (Lk 23:34).
Ko mēs varam teikt, ko mēs varam iedomāties tīrāku par cilvēku žēlsirdīgu aizlūgšanu par labu tiem, kas liek mums ciest?
Tāpēc notika, ka mūsu Pestītāja asinis, ko nežēlīgi izlēja vajātāji, viņi pēc tam ticībā pieņēma un Kristus viņus pasludināja par Dieva Dēlu.
No šīm asinīm tas ir labi pievienots: "Ak, zeme, neaptver manas asinis un ļauj manām raudām nekad neapstāties." Grēciniekam tika teikts: tu esi zeme un tu atgriezīsies uz zemes (sal. 3. Moz. 19:XNUMX). Bet zeme nav paslēpusi mūsu Pestītāja asinis, jo katrs grēcinieks, pieņemdams atpirkšanas cenu, padara to par savas ticības, slavas un paziņojuma priekšmetu citiem.
Zeme neaptvēra viņa asinis arī tāpēc, ka svētā Baznīca tagad visās pasaules daļās ir sludinājusi viņa izpirkšanas noslēpumu.
Jāatzīmē arī tas, kas tiek pievienots: "Un ļaujiet manam raudāt neapstāties." Pati izpirkuma asinis ir mūsu Pestītāja saucieni. Tāpēc Pāvils runā arī par “balss smidzināšanas asinīm, kas ir daudz daiļrunīgākas par Ābela asinīm” (Ebr. 12, 24). Tagad par Ābela asinīm ir teikts: “Jūsu brāļa asinis balss man kliedz no zemes” (Gņ 4, 10).
Bet Jēzus asinis ir daudz daiļrunīgākas nekā Ābela, jo Ābela asinis prasīja brāļu nāvi, bet Kunga asinis traucēja vajātāju dzīvību.
Tāpēc mums ir jāimitē tas, ko mēs saņemam, un jāsludina citiem tas, ko mēs godājam, lai Kunga aizraušanās noslēpums nebūtu veltīgs mums.
Ja mute nepasludina to, kam sirds tic, tad arī tā sauciens ir nosmacis. Bet, lai viņa kliedziens mūsos netiktu apslēpts, katram pēc viņa iespējām ir jābūt liecībai par brāļiem, kuri noslēpj savu jauno dzīvi.