Sāciet savu dienu ar ātrām ikdienas veltēm: lūgšanu pozu

Rakstu lasīšana - 51. psalms

Apžēlojies par mani, ak Dievs, saskaņā ar savu nezūdošo mīlestību. . . . Salauzta un noraizējusies sirds, kuru tu, Dievs, nenoniecināsi. - Psalms 51: 1, 17

Kāda ir jūsu stāja lūgšanām? Aizver savas acis? Vai jūs sakrustojat rokas? Vai tu noliecies uz ceļiem? Jūs piecelties?

Faktiski lūgšanai ir daudz piemērotu pozīciju, un neviena no tām nav noteikti pareiza vai nepareiza. Lūgšanā patiešām ir svarīga mūsu sirds poza.

Bībele māca, ka Dievs noraida lepnos un augstprātīgos. Bet Dievs uzklausa ticīgo lūgšanas, kas pie viņa vēršas ar pazemīgu un nožēlojamu sirdi.

Tuvošanās Dievam ar pazemīgu un nožēlojošu sirdi tomēr nenozīmē pazemojumu. Nākot Dieva priekšā ar lēnprātību, mēs atzīstamies, ka esam grēkojuši un atpaliekam no viņa godības. Mūsu pazemība ir aicinājums uz piedošanu. Tā ir mūsu absolūtās vajadzības un pilnīgas atkarības atzīšana. Galu galā tas ir lūgums, ka mums vajadzīgs Jēzus.

Ar Jēzus nāvi pie krusta mēs saņemam Dieva žēlastību, tāpēc ar pazemību un aizdomīgu garu mēs ar savām lūgšanām drosmīgi varam iekļūt pašā Dieva klātbūtnē. Dievs nenicina mūsu pazemīgo grēku nožēlošanu.

Tātad, neatkarīgi no tā, vai jūs lūdzat, stāvot, ceļos, sēžot, saliktām rokām, vai tomēr, ja gadās tuvoties Dievam, dariet to ar pazemīgu un apžēlošu sirdi.

Preghiera

Tēvs, caur tavu Dēlu, Jēzu, mēs pazemīgi nākam jūsu priekšā, paļaujoties, ka jūs uzklausīsit un atbildēsit uz mūsu lūgšanām. Āmen.