Ivans no Medjugorjes apraksta gaismu, kas nāk Madonas parādīšanās laikā

Ivan, lielās Medjugorjes dienas ir beigušās. Kā jūs piedzīvojāt šos svētkus?
Man tas vienmēr ir kaut kas īpašs, kad tiek svinētas šīs lieliskās dienas. Pēdējās divas dienas, svinīgi nosvinētas, bija kulminācija tam, ko sākām ar Novenu, lai sagatavotos Dievmātes atnākšanai. Visas šīs deviņas dienas nospēlēja lielu lomu sagatavošanās procesā, un, jo tuvāk tuvojāmies 24. un 25. jūnijam, jo ​​vairāk manī pamodās viss, kas bija parādību sākumā. Tā man bija iespēja vēlreiz atcerēties visu labo, bet arī vajāšanas un pastāvīgās mokas tajos komunisma gados, kad mēs cietām bailēs un nedrošībā un tikām vajāti no visām pusēm.

Vai jūs domājat, ka tam šodien bija jābūt šādam?
Tam bija jābūt šādam un citādi nevarēja būt. No visur bija spiediens. Es pati jutos kā šoka stāvoklī. Man bija bail no tā, kas notiks. Es redzēju Dievmāti, bet, no otras puses, nebiju pilnīgi pārliecināts. Es tam uzreiz neticēju. Otrajā dienā, kad sākām runāt ar Dievmāti, jau kļuva vieglāk un es jau biju gatava atdot savu dzīvību par Dievmāti.

Jubilejas dienā es biju gandarīts, ka varēju būt klāt jūsu kopā ar Mariju. Izskats bija nedaudz garāks.
Sastapšanās ar Madonnu ir kaut kas īpašs, neparasts. Vakar, parādīšanās brīdī, viņš lika atcerēties visu, kas notika sākumā; lietas, kas man nebija ienākušas prātā pēdējo deviņu dienu laikā, kad es personīgi gatavojos Viņa svinīgajai atnākšanai. Dievmāte lika mums atgriezties ar saviem vārdiem un teica: "Atcerieties visu, dārgie bērni, un galvenokārt tās īpašās un grūtās dienas." Pēc visa tā, kas mums bija grūts, Viņa runāja par visu skaisto. Tā ir lieliska lieta, un tā ir mātes pazīme, kura mīl visus savus bērnus.

Pastāstiet mums kaut ko par to, kas jums bija lieliski…
Mēs, seši vizionāri, pirmos parādīšanās gadus piedzīvojām īpašā veidā. Un tas, ko esam piedzīvojuši, paliek starp mums un Dievmāti. Viņš vienmēr mūs iedrošināja un mierināja ar saviem vārdiem: "Nebaidieties, dārgie bērni, es jūs esmu izvēlējies un sargāšu". Tajos brīžos šie vārdi mums bija tik svarīgi, ka mēs nebūtu varējuši pretoties bez šiem mātišķajiem mierinājuma vārdiem. To Dievmāte mums vienmēr atgādina 24. un 25. jūnijā un par to runā ar mums. Varu teikt, ka šīs divas dienas nav normālas dienas.

Ivan, es redzēju, kā tu redzi parādību. Es pamanīju, ka pirms parādīšanās jūsu seja ir pavisam citāda nekā pēc…
Es vienmēr saku, ka Dievmātes atnākšana ir dievišķās gaismas atnākšana uz šo pasauli. Tiklīdz Dievmāte ierodas, ir pilnīgi normāli, ka šī dievišķā gaisma mūs apgaismo, un mēs varam redzēt izmaiņas mūsu sejās. Mēs esam pārveidoti, pateicoties dievišķās gaismas nākšanai uz zemes, tā ietekmē mūs.

Vai varat pastāstīt vairāk par šīm debesīm, šo gaismu?
Kad nāk Dievmāte, vienmēr atkārtojas tas pats: vispirms ierodas gaisma un šī gaisma ir Viņas atnākšanas zīme. Pēc gaismas nāk Madonna. Šo gaismu nevar salīdzināt ar nevienu citu gaismu, ko mēs redzam uz zemes. Aiz Madonnas var redzēt debesis, kas nav tik tālu. Es neko nejūtu, es redzu tikai gaismas, debesu skaistumu, es nezinu, kā to izskaidrot, mieru, prieku. Īpaši tad, kad Dievmāte ik pa laikam atnāk kopā ar eņģeļiem, šīs debesis mums nāk vēl tuvāk.

Vai jūs vēlētos palikt tur uz visiem laikiem?
Es labi atceros, kad Dievmāte reiz mani paņēma debesīs un novietoja uz kalna. Bija tāda sajūta, ka tu stāvi pie "zilā krusta" un zem mums bija debesis. Dievmāte pasmaidīja un jautāja, vai es nevēlos tur palikt. Es atbildēju: "Nē, nē, vēl nē, es domāju, ka tev joprojām esmu vajadzīga, māt." Tad Dievmāte pasmaidīja, pagrieza galvu un mēs atgriezāmies uz zemes.

Mēs esam ar jums kapelā. Jūs uzcēlāt šo kapliču, lai varētu privāti uzņemt svētceļniekus parādīšanās laikā un lai jūsu personīgā lūgšana būtu mierīga.
Kapela, kas man bija līdz šim, atradās manā mājā. Tā bija telpa, ko es biju noorganizējis, lai tur notiktu tikšanās ar Madonnu. Istaba bija maza, un tajā bija maz vietas tiem, kas mani apmeklēja un gribēja būt klāt parādīšanās laikā. Tāpēc nolēmu uzcelt lielāku kapliču, kur uzņemt lielāku svētceļnieku grupu. Šodien priecājos, ka varu uzņemt lielākas svētceļnieku grupas, īpaši invalīdus. Bet šī kapliča nav domāta tikai svētceļniekiem, tā ir arī vieta man pašam, kur kopā ar ģimeni atkāpties garīguma nostūrī, kur varam skaitīt Rožukroni, nevienam netraucējot. Kapličā nav Vissvētākā Sakramenta, netiek svinētas Mises. Tā ir vienkārši lūgšanas vieta, kur var nomesties ceļos pie soliem un lūgties.

Jūsu uzdevums ir lūgt par ģimenēm un priesteriem. Kā jūs varat palīdzēt ģimenēm, kuras šodien ir ļoti nopietnus kārdinājumus?
Šodien situācija ģimenēm ir ļoti sarežģīta, bet, tā kā es katru dienu redzu Dievmāti, varu teikt, ka situācija nav izmisīga. Dievmāte ir bijusi šeit 26 gadus, lai parādītu mums, ka nav izmisuma situāciju. Ir Dievs, ir ticība, ir mīlestība un cerība. Pirmām kārtām Dievmāte vēlas uzsvērt, ka šiem tikumiem ģimenē ir jābūt pirmajā vietā. Kurš gan var dzīvot šodien, šajā laikā, bez cerības? Neviens, pat tie, kuriem nav ticības. Šī materiālistiskā pasaule ģimenēm piedāvā daudzas lietas, taču, ja ģimenes neaug garīgi un velta laiku lūgšanām, iestājas garīgā nāve. Tomēr cilvēks cenšas aizstāt garīgās lietas ar materiālajām lietām, bet tas nav iespējams. Dievmāte vēlas mūs izvest no šīs elles. Mēs visi šodien dzīvojam pasaulē ļoti ātrā tempā, un ir ļoti viegli pateikt, ka mums nav laika. Bet es zinu, ka tas, kurš kaut ko mīl, arī atrod tam laiku, tāpēc, ja mēs vēlamies sekot Dievmātes un Viņas vēstījumam, jāatrod laiks Dievam.Tāpēc ģimenei ir jālūdz katru dienu, jābūt pacietīgam un jālūdzas nepārtraukti. Mūsdienās nav viegli sapulcināt bērnus kopīgai lūgšanai ar visu, kas viņiem ir. Nav viegli to visu bērniem izskaidrot, bet, ja mēs lūdzam kopā, tad tieši caur šo kopīgo lūgšanu bērni sapratīs, ka tas ir labi.

Savā ģimenē es cenšos lūgšanā dzīvot noteiktu nepārtrauktību. Kad esmu kopā ar ģimeni Bostonā, mēs lūdzam agri no rīta, pusdienlaikā un naktī. Kad esmu šeit Medjugorjē bez ģimenes, mana sieva to dara ar bērniem. Lai to izdarītu, mums vispirms ir jāpārvar sevi dažās lietās, jo mums ir savas vēlmes un vēlmes.

Atgriežoties mājās noguruši, mums vispirms pilnībā jānododas kopējai ģimenes dzīvei. Galu galā arī tas ir ģimenes tēva uzdevums. Mēs nedrīkstam teikt: "Man nav laika, esmu noguris". Mums, vecākiem, kā galvenajiem ģimenes locekļiem, jābūt pirmajiem, mums ir jābūt par piemēru sev sabiedrībā.

Uz ģimeni ir arī spēcīgas ietekmes no ārpuses: sabiedrība, iela, neuzticība... Ģimene ir praktiski ievainota no daudzām pusēm. Kā jaunlaulātie šodien izturas pret laulībām? Bez jebkādas sagatavošanās. Cik daudziem no viņiem ir personiskas intereses precēties, personiski centieni? Šādos apstākļos nevar izveidot stabilu ģimeni. Kad bērni ierodas, daudzi vecāki nav gatavi viņus audzināt. Viņi nav gatavi jauniem izaicinājumiem. Kā mēs varam iemācīt saviem bērniem to, kas ir pareizi, ja mēs paši neesam gatavi to mācīties vai apstrīdēt? Vēstījumos Dievmāte vienmēr atkārto, ka mums ir jālūdz par svētumu ģimenē. Mūsdienās svētums ģimenē ir tik svarīgs, jo nav dzīvas Baznīcas bez dzīvām un svētām ģimenēm. Šodien ģimenei ir daudz jālūdz, lai mīlestība, miers, laime un harmonija atgrieztos.

Ko jūs vēlaties pateikt mūsu sarunas noslēgumā par godu 26 gadu parādībām?
Visus šos gadus mēs ar Dievmāti esam runājuši par daudzām lietām, taču Dievmāte vēlas ar mums īstenot Savu projektu un dizainu, kas vēl nav noslēdzies. Mums ir jāturpina lūgties un jāiet pa ceļu, ko jūs mums rādāt. Lai patiesi būtu dzīva zīme, instruments Viņa rokās, un es pilnībā nodotos Dieva žēlastībai.” Vakar Dievmāte tieši to pasvītroja, sakot: “Atveriet sevi Dieva žēlastībai!”. Evaņģēlijā teikts, ka gars ir stiprs, bet miesa vāja. Tāpēc mums vienmēr jābūt atvērtiem garam, lai varētu sekot Evaņģēlija projektam, Dievmātes projektam.