Jaunajā Derībā Jēzus raud 3 reizes, tas ir tad un jēga

uz Jaunā Derība ir tikai trīs reizes, kad Jēzus raud.

Jēzus saucieni pēc tam, kad viņi ir redzējuši nemieru tiem, kurus mīl

32 Tāpēc Marija, nonākusi tur, kur bija Jēzus, redzot viņu, metās viņam pie kājām un sacīja: "Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris!" 33 Kad Jēzus redzēja viņas raudu un jūdi, kas bija ieradušies ar viņu, arī raud, viņš bija ļoti aizkustināts, satraukts un sacīja: 34 "Kur tu viņu esi novietojis?" Viņi viņam sacīja: "Kungs, nāc un skaties!" 35 Jēzus izplūda asarās. 36 Tad jūdi sacīja: "Skat, kā viņš viņu mīlēja!" (Jāņa 11: 32–26)

Šajā epizodē Jēzus ir aizkustināts pēc tam, kad redzējis raudam tos, kurus mīl, un ieraudzījis dārgā drauga Lācara kapu. Tam vajadzētu atgādināt par mīlestību, kādu Dievs piemīt mums, viņa dēliem un meitām, un par to, cik ļoti viņam sāp, redzot, kā mēs ciešam. Jēzus izrāda patiesu līdzjūtību un cieš kopā ar draugiem, raudot, redzot tik grūtu ainu. Tomēr tumsā ir gaisma, un Jēzus sāpju asaras pārvērš prieka asarās, kad viņš uzmodina Lācaru no miroņiem.

JĒZUS KRIEG, KAD VIŅA REDZ CILVĒKUMA GRĒKUS

34 “Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nogalina praviešus un nomētā akmeņus pie tevis, cik reižu es gribēju tavus bērnus savākt kā vistu ar savu peru zem spārniem, un tu negribēji! (Lūkas 13:34)

41 Kad viņš atradās netālu no pilsētas redzesloka, viņš raudāja par to, sacīdams: 42 “Ja arī jūs šodien sapratāt miera ceļu. Bet tagad tas ir paslēpts no jūsu acīm. (Lūkas 19: 41–42)

Jēzus redz Jeruzalemes pilsētu un raud. Tas ir tāpēc, ka viņš redz pagātnes un nākotnes grēkus, un tas salauž viņa sirdi. Kā mīlošs tēvs Dievs ienīst redzēt, kā mēs pagriežam Viņam muguru, un ļoti vēlas mūs turēt. Tomēr mēs šo apskāvienu noraidām un ejam paši. Mūsu grēki liek Jēzum raudāt, bet labā ziņa ir tā, ka Jēzus vienmēr ir blakus, lai mūs sagaidītu, un viņš to dara ar atplestām rokām.

JĒZUS PIRMS SAVAS KRISTĪŠANAS LŪGŠANAS DĀRZĀ

Zemes dzīves dienās viņš ar skaļiem saucieniem un asarām piedāvāja lūgšanas un lūgumus Dievam, kurš varēja viņu glābt no nāves, un, pilnībā pametot viņu, viņš tika uzklausīts. Lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību no tā, ko cieta, un, pilnveidojies, kļuva par mūžīgās pestīšanas cēloni visiem, kas viņam paklausa. (Ebrejiem 5: 0)

Šajā gadījumā asaras ir saistītas ar patiesu lūgšanu, kuru dzird Dievs. Lai gan lūgšanas laikā ne vienmēr ir nepieciešams raudāt, tas tomēr izceļ faktu, ka Dievs vēlas "saspiestu sirdi". Viņš vēlas, lai mūsu lūgšanas būtu to, kas mēs esam, izpausme, nevis tikai kaut kas uz virsmas. Citiem vārdiem sakot, lūgšanai vajadzētu aptvert visu mūsu būtību, tādējādi ļaujot Dievam iekļūt visos mūsu dzīves aspektos.