Fr Luidži Marijas Epikoko komentārs par Evaņģēliju: Mk 7, 31–37

Viņi atnesa viņam nedzirdīgo mēli, lūdzot, lai viņš uzliek viņam roku ”. Nedzirdīgajiem un mēmajiem, uz kuriem atsaucas Evaņģēlijs, nav nekāda sakara ar brāļiem un māsām, kas dzīvo šāda veida fiziskajā stāvoklī. Patiešām, no personīgās pieredzes man gadījās sastapt īstas svētuma figūras tieši starp tiem, kas savu dzīvi pavada, valkājot šāda veida fiziskus apstākļus. daudzveidība. Tas neatņem faktu, ka arī Jēzum ir spēks mūs atbrīvot no šāda veida fiziskām slimībām, bet tas, ko Evaņģēlijs vēlas izcelt, ir saistīts ar iekšēju nespēju runāt un klausīties. Daudzi cilvēki, kurus es satieku dzīvē, cieš no šāda veida iekšēja klusuma un kurluma. Jūs varat pavadīt stundas, apspriežot to. Jūs varat sīki izskaidrot katru viņu pieredzes daļu. Jūs varat lūgt viņus atrast drosmi runāt, nejūtoties tiesātam, taču viņi visbiežāk izvēlas saglabāt savu iekšējo noslēgto stāvokli. Jēzus dara kaut ko ļoti orientējošu:

“Novedusi viņu malā no pūļa, viņa iebāza pirkstus ausīs un ar siekalām pieskārās viņa mēlei; tad skatīdamies debesu virzienā, viņš izdvesa nopūtu un teica: "Effatà", tas ir: "Atveries!" Un tūlīt viņam atvēra ausis, mēles mezgls bija atraisīts un viņš runāja pareizi ”. Tikai sākot no patiesas tuvības ar Jēzu, ir iespējams pāriet no hermētiskā slēgšanas stāvokļa uz atvērtības stāvokli. Tikai Jēzus var mums palīdzēt atvērties. Un mēs nedrīkstam atstāt novārtā to, ka šie pirksti, siekalas, vārdi, kas mums turpina vienmēr būt, izmantojot sakramentus. Tie ir konkrēts notikums, kas padara iespējamu to pašu pieredzi, kas aprakstīta mūsdienu Evaņģēlijā. Tāpēc intensīva, patiesa un patiesa sakramentālā dzīve var palīdzēt vairāk nekā daudzas sarunas un daudzi mēģinājumi. Bet mums ir nepieciešama pamatsastāvdaļa: tā vēlēšanās. Patiesībā no mums aizbēg tas, ka šo nedzirdīgo mēli atved pie Jēzus, bet tad tas ir tas, kurš nolemj ļaut sevi vadīt Jēzum prom no pūļa. Autors: Dons Luidži Marija Epikoko