Vai atzīšanās jūs biedē? Tāpēc jums tas nav jādara

Nav grēka, kuru Tas Kungs nevarētu piedot; grēksūdze ir Tā Kunga žēlastības vieta, kas mūs mudina darīt labu.
Grēksūdzes sakramentu ikvienam ir grūti, un, kad mēs atrodam spēku atdot savu sirdi Tēvam, mēs jūtamies atšķirīgi, augšāmcēlušies. Bez šīs pieredzes kristīgajā dzīvē nevar iztikt
jo izdarīto grēku piedošana nav tas, ko cilvēks var sev dot. Neviens nevar teikt: "Es piedodu savus grēkus".

Piedošana ir dāvana, tā ir Svētā Gara dāvana, kas mūs piepilda ar žēlastību, kas nemitīgi izplūst no krustā sistā Kristus atvērtās sirds. Miera un personīgās samierināšanās pieredze, kas tomēr tieši tāpēc, ka tā dzīvo Baznīcā, iegūst sociālo un kopienas vērtību. Katra no mums grēki ir arī pret brāļiem, pret Baznīcu. Katra labā darbība, ko mēs veicam, rada labu, tāpat kā katra ļaunuma darbība baro ļaunumu. Šī iemesla dēļ ir svarīgi lūgt piedošanu arī no brāļiem, nevis tikai individuāli.

Atzīšanās laikā piedošanas vienība mūsos rada miera mirdzumu, kas attiecas uz mūsu brāļiem, Baznīcu, pasauli, cilvēkiem, kuriem, iespējams, mēs nekad nevarēsim atvainoties. Grēksūdzes pieejas problēma bieži vien ir saistīta ar nepieciešamību izmantot cita cilvēka reliģisko apceri. Patiesībā rodas jautājums, kāpēc nevar tieši atzīties Dievam, protams, tas būtu vieglāk.

Tomēr šajā personīgajā tikšanās reizē ar Baznīcas priesteri tiek izteikta Jēzus vēlme satikties katram personīgi. Klausoties Jēzū, kurš atbrīvo mūs no mūsu kļūdām, rodas dziedinoša žēlastība e
atbrīvo no grēka nastas. Grēksūdzes laikā priesteris pārstāv ne tikai Dievu, bet visu sabiedrību, kas klausās
iekustināja savu grēku nožēlošanu, kas tuvojas viņam, kas viņu mierina un pavada atgriešanās ceļā. Dažreiz tomēr kauns, sakot izdarītos grēkus, ir liels. Bet jāsaka arī, ka kauns ir labs, jo tas mūs pazemo. Mums nav jābaidās
Mums tas ir jāuzvar. Mums jāatbrīvo vieta Tā Kunga mīlestībai, kurš mūs meklē, lai viņa piedošanā mēs varētu atrast sevi un viņu.