Dvēseles prieks, iznākot no šķīstītavas

Dvēsele pēc tik daudzām sāpēm, kuras pārcietis mīlestība, būdama ārpus ķermeņa un ārpus pasaules, ārkārtīgi augstu vērtē Dievu, Augstāko Labumu, augstāko svētumu, augstāko labestību, un viņu Dievs sveic ar bezgalīgu mīlestību, neizsakāma prieka apskāvienos. Dvēsele visu mūžību iekaro debesu Tēvzemi, Paradīzi.
Neviena cilvēka prāts nespēj iedomāties vai aprakstīt tās svētītās stundas izsūtīšanu, kurā izpirkšanas laikā šķīstītā dvēsele lido no tās uz Debesīm, tīra kā tad, kad Dievs to radīja, un priecīga, ka mūžīgi jūtas apvienota ar savu Augstāko. labi, laimes un miera okeānā.
Neviens zemes salīdzinājums nav pietiekams, lai mums rastos priekšstats.
Trimdnieks, kurš atgriežas dzimtenē pēc ilgiem prombūtnes gadiem, kurš atkal redz savu dzimto zemi un, dārgi, apņem mīļākos cilvēkus, atgūstot brīvību un mieru; slimais cilvēks, kurš pilnībā atjaunots, pārskata savas mājas telpas un atsāk aktīvās dzīves rāmumu, pat nevar dot mums bālu priekšstatu par dvēseles krāšņo un svētku atgriešanos pie Dieva un par mūžīgo dzīves prieku, kas var pazust vairāk. Mēģināsim gūt gaišu ideju par to, pamudināt sevi dzīvot svētīgi, uzņemt dzīves sāpes pilnīgā savienībā ar dievišķo gribu un, palielinot mūsu nopelnus, izmantot visas bagātības, kuras Jēzus mums piešķir Baznīcā.
Tāda pati Purgatory sāpju intensitāte var likt mums gaiši domāt par tādas dvēseles prieka intensitāti, kura, atbrīvojusies, nonāk Paradīzē, jo katru zemes prieku mēra sāpes. Jūs pat nejūtat gandarījumu par glāzi auksta ūdens, ja neesat izslāpis, pēc garšas ēdiena sāta, ja neesat izsalcis; prieks par mierīgu atpūtu, ja neesat noguris.
Tāpēc dvēsele, kas atrodas mūžīgās un mokošās laimes gaidībās, ar mīlestību uz Dievu, kas aug un pastiprinās tiktāl, cik tā ir šķīstīta, šķīstīšanās beigās pēc Dieva mīloša ielūguma tā steidzas Viņš, un tā visa ir pateicības dziesma par tām pašām sāpēm, kuras viņš cieta, vairāk nekā viņam nav pateicības par dziedinātajiem slimniekiem, par sāpēm, ko nodarījis ķirurgs.