Dievmāte ļauj Lūcijai uzrakstīt noslēpumu un dod viņai jaunas norādes

Ilgi gaidītā Leirijas bīskapa atbilde ieradās ar nokavēšanos, un viņa juta pienākumu mēģināt izpildīt saņemto pavēli. Lai gan negribīgi un bailēs, ka atkal neizdosies, kas viņu patiesi apmulsināja, viņa mēģināja vēlreiz un nespēja. Apskatīsim, kā šī drāma mums stāsta:

Kamēr gaidīju atbildi, 3. gada 1. janvārī nometos ceļos pie gultas, kas brīžiem kalpo kā rakstāmgalds, un mēģināju vēlreiz, neko nevarēdams izdarīt; mani visvairāk iespaidoja tas, ka varēju viegli uzrakstīt jebko citu. Tad es lūdzu Dievmāti, lai man paziņo, kāda ir Dieva griba, un devos uz kapliču: bija četri pēcpusdienā, laiks, kad es mēdzu iet apmeklēt Vissvētāko Sakramentu, jo tas bija laiks, kad es parasti viņš ir vairāk vienatnē, un es nezinu, kāpēc, bet man patīk būt vienam ar Jēzu tabernakulā.

Es nometos ceļos pie Komūnijas altāra pakāpiena un lūdzu Jēzu, lai dara man zināmu, kāda ir viņa griba. Tā kā es biju pieradis uzskatīt, ka priekšnieku pavēles ir neapgāžama Dieva gribas izpausme, es nespēju noticēt, ka tā nav. Un apmulsis, pa pusei uzsūkts, zem tumša mākoņa smaguma, kas, šķiet, karājās pār mani, ar seju rokās, es, nezinot kā, gaidīju atbildi. Tad es sajutu draudzīgu, sirsnīgu un mātišķu roku pieskaramies manam plecam, es pacēlu skatienu un ieraudzīju dārgo debesu Māti. «Nebīsties, Dievs gribēja pierādīt tavu paklausību, ticību un pazemību; esiet mierīgs un rakstiet to, ko viņi jums pavēl, taču ne to, kas jums ir dots, lai saprastu tā nozīmi. Pēc uzrakstīšanas ievietojiet to aploksnē, aizveriet un aizzīmogojiet un uzrakstiet ārpusē, ka to var atvērt tikai 1960. gadā Lisabonas kardināls patriarhs vai Leirijas bīskaps.

Un es jutu garu pārpludināmu ar gaismas noslēpumu, kas ir Dievs, un Viņā es redzēju un dzirdēju - šķēpa galu kā liesmu, kas stiepjas, līdz pieskaras zemes asij un lec: kalni, pilsētas, pilsētas un ciemati ar to iedzīvotāji ir apglabāti. Jūra, upes un mākoņi izplūst no krastiem, pārplūst, applūst un velk sev līdzi virpulī neaprēķināmu skaitu māju un cilvēku: tā ir pasaules attīrīšana no grēka, kurā tā ir iegrimusi. Naids un ambīcijas izraisa destruktīvu karu! Paātrinātā sirdspukstā un savā garā es dzirdēju saldas balss atskanēšanu, kas teica: «Gadsimtu gaitā viena ticība, viena kristība, viena Baznīca, svēta, katoļu, apustuliskā. Mūžībā, debesis! » Vārds Debesis piepildīja manu dvēseli ar mieru un laimi tiktāl, ka, gandrīz nemanot, es ilgi atkārtoju: «Debesis! Debesis!". Tiklīdz šis milzīgais pārdabiskais spēks pārgāja, es sāku rakstīt un darīju to bez grūtībām, 3. gada 1944. janvārī, uz ceļiem, atspiedies uz gultas, kas man kalpoja par galdu.

Avots: Ceļojums Marijas skatienā — Māsas Lūsijas biogrāfija — OCD izdevumi (290. lpp.)