Pāvesta Jāņa Pāvila II patiesība par Medjugorje

Nav noslēpums: pāvests Jānis Pāvils II mīlēja Medjugorjē, kaut arī viņš nekad nebija varējis to apmeklēt, jo tās dievkalpojumi nebija atļauti. 1989. gadā viņš izrunāja šos vārdus: "Mūsdienu pasaule ir zaudējusi pārdabiskās dabas izjūtu, bet daudzi to meklē un atrod Medžugorjē, pateicoties lūgšanām, nožēlu un gavēni". Par viņa mīlestību pret Medjugorjē liecina arī biežās attiecības ar šī reģiona vizionāriem, priesteriem un bīskapiem.

Mēdz teikt, ka kādu dienu ierasto svētību laikā pūlī viņš neapzināti svētīja Mirjanu Dravicevicu Soldo. Priesteris informēja, ka viņa ir redzētāja no Medjugorjes, viņa devās atpakaļ, atkal viņu svētīja un uzaicināja uz Kastelgandolfo. Viņš arī personīgi tikās ar Vicku, atbrīvojot viņu no oficiālas svētības. Un pat Jozo spēja ierāmēt pāvesta rakstīto svētību.

Satiekoties ar horvātu ticīgo grupu, pāvests Vojtyla nekavējoties atpazina un izklaidēja sevi ar Jelenu un Marijanu, kas ir divi jaunāki redzētāji un daudz mazāk zināmi, jo viņi ir saņēmuši tikai iekšēju stāvokli. Viņš tos atpazina no redzētajiem fotoattēliem, liecinot par to, ka pāvests bija ļoti labi informēts par Medjugorjes notikumiem.

Bīskapiem, kuri lūdza viņa viedokli par svētceļojumiem uz Medjugorjē, pāvests vienmēr atbildēja ar lielu entuziasmu, bieži uzsverot, ka Medjugorje ir "pasaules garīgais centrs", ka Medjugorjes Dievmātes vēstījumi nav pretrunā ar Evaņģēliju un ka tur notikušo reklāmguvumu skaits varētu būt tikai pozitīvs faktors.