Maijs, Marijas mēnesis: meditācija divdesmit piektajā dienā

SANĀKSME AR JĒZU

25. DIENA
Ave Maria.

Ielūgums. - Marija, žēlsirdības māte, lūdzieties par mums!

Ceturtās sāpes:
SANĀKSME AR JĒZU
Jēzus apustuļiem paredzēja sāpes, kas viņu gaidīja Kaislībās, lai tās sagatavotu lielajam pārbaudījumam: «Lūk, mēs uzkāpjam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēls tiks nogādāts priesteru un rakstu mācītāju prinčos, un viņi viņu notiesās uz nāvi. Un viņi viņu nodos pagāniem, lai viņus varētu izsmiet, sagraut un piesist krustā, un trešajā dienā viņš atkal celsies ”(Sv. Mateja, XX, 18).
Ja Jēzus to vairākas reizes teica apustuļiem, viņš to noteikti teica arī savai mātei, no kuras viņš neko neslēpa. Svētā Marija caur Svētajiem Rakstiem zināja, kāds būs viņas dievišķā Dēla beigas; bet dzirdot stāstu par Kaislību no paša Jēzus lūpām, viņa sirds asiņoja.
Viņš atklāja Vissvētāko Jaunavu Santa Brigidai, ka, tuvojoties Jēzus kaislību laikam, viņas mātes acis vienmēr bija asaru pilnas un caur viņas ekstremitātēm plūda auksti sviedri, paredzot, ka tuvumā notiek asiņu parādīšanās.
Kad sākās kaislības, Dievmāte atradās Jeruzālemē. Viņš nebija liecinieks sagūstīšanai Ģetzemanes dārzā vai pat Sanhedrīna pazemojošajām ainām. Tas viss bija noticis vienas nakts laikā. Bet rītausmā, kad Jēzu vadīja Pilāts, Dievmāte varēja atrasties un bija zem viņas skatiena Jēzus nodūra asinis, ģērbās kā ārprāts, kronēja ar ērkšķiem, spļāva, slauka un zaimoja un beidzot noklausījās nāves sodu. Kāda māte varēja pretoties šādām mokām? Dievmāte nenomira par ārkārtējo cietoksni, kas viņai tika piešķirts, un tāpēc, ka Dievs viņu rezervēja lielākām sāpēm Golgātā.
Kad sāpīgais gājiens pārcēlās no Pērnorija uz Golgātu, Marija San Džovanni pavadībā devās tur un, šķērsojot īsāku ceļu, apstājās, lai tiktos ar nomocīto Jēzu, kurš tur paies garām.
Viņu pazina jūdi, un kas zina, cik daudz aizvainojošu vārdu esmu dzirdējis pret Dievišķo Dēlu un pret Viņu!
Saskaņā ar tā laika paražu nāvei notiesāto pāreju paziņoja skumja trompetes skaņa; pirms tiem, kas nēsāja krustā sišanas instrumentus. Madonna ar avāriju Sirdī dzirdēja, skatījās un asaras lija. Kādas bija viņa sāpes, kad viņš ieraudzīja Jēzu ejam garām, nesajam krustu! Asiņainā seja, ar ērkšķiem apklātā galva, vicinošais solis! - Brūces un sasitumi lika viņam izskatīties spitālīgam, gandrīz neatpazīstamam (Jesaja, LITI). Sant'Anselmo saka, ka Marijai būtu
vēlējās apskaut Jēzu, bet netika piešķirta; viņš bija apmierināts ar skatienu uz viņu. Mātes acis sastapa Dēla acis; ne vārda. Kas tiks nodots iekšā tas mirklis starp Jēzus Sirdi un Madonnas sirdi? Viņš nevar izteikties. Maiguma, līdzjūtības, iedrošinājuma sajūtas; labojams cilvēces grēku redzējums, dievišķā Tēva gribas pielūgšana! ...
Jēzus turpināja ceļu ar krustu uz pleciem un Marija sekoja viņam ar krustu sirdī, abi devās uz Golgātu, lai upurētu sevi nepateicīgās cilvēces labā.
«Kas vēlas man sekot, Jēzus kādu dienu bija teicis, noliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! »(San Matteo, XVI, 24). Tos pašus vārdus viņš atkārto arī mums! Paņemsim krustu, ko Dievs mums piešķir dzīvē: vai nu nabadzība, vai slimība, vai pārpratumi; nēsāsim to ar nopelniem un sekosim Jēzum ar tādiem pašiem uzskatiem, ar kuriem Dievmāte sekoja viņam via dolorosa. Pēc krusta notiek krāšņā augšāmcelšanās; pēc šīs dzīves ciešanām ir mūžīgs prieks.

PIEMĒRS

Sāpēs jūs atverat acis, redzat gaismu, jūs tiecaties uz Debesīm. Karavīrs, kas bija veltīts visdažādākajām izpriecām, nedomāja par Dievu, viņš sirdī izjuta tukšumu un mēģināja to piepildīt ar atrakcijām, kuras viņam ļāva militārā dzīve. Tā viņš turpināja, līdz viņam pienāca liels krusts.
Ienaidnieku sagrauts, viņš tika ieslēgts tornī. Vientulībā, liedzot priekus, viņš atgriezās pie sevis un saprata, ka dzīve nav rožu dārzs, bet ērkšķu juceklis ar dažām rozēm. Viņam ienāca prātā labas bērnības atmiņas, un viņš sāka meditēt par Jēzus kaislību un Dievmātes bēdām. Dievišķā gaisma izgaismoja to aptumšojošo prātu.
Jaunietim bija redzējums par viņa kļūdām, viņš juta savu vājumu, lai nogrieztu visu grēku, un tad viņš vērsās pēc palīdzības pie Jaunavas. Spēks nāca viņam; viņš ne tikai varēja izvairīties no grēka, bet arī atdeva dzīvi blīvām lūgšanām un rūgtām nožēlošanām. Jēzus un Dievmāte bija tik priecīgi par šīm izmaiņām, ka viņi mierināja savu dēlu ar redzējumiem un reiz parādīja viņam Debesis un vietu, kas viņam bija sagatavota.
Kad viņš tika atbrīvots no gūstā, viņš atteicās no pasaules dzīves, iesvētīja sevi Dievam un kļuva par reliģiskas kārtības, kas pazīstama kā Somaskāna tēvi, dibinātāju. Viņš nomira svēts, un šodien baznīca viņu godina uz altāriem - San Girolamo Emiliani.
Ja viņam nebūtu bijis ieslodzījuma krusta, iespējams, kareivis nebūtu sevi svētījis.

Folija. - Neesiet nevienam par nastu un pacietīgi izturieties pret cilvēku uzmākšanos.

Ejakulācija. - Svētī, ak, Marija, tos, kas man dod iespēju ciest!