Marija no Medjugorjes: Dievmāte savās vēstījumos mums teica tieši to...

MB: Pavlovičas kundze, sāksim ar šo mēnešu traģiskajiem notikumiem. Kur tas bija, kad tika iznīcināti divi Ņujorkas torņi?

Marija .: Tikko atgriezos no Amerikas, kur biju aizbraukusi uz konferenci. Kopā ar mani bija žurnālists no Ņujorkas, katolis, kurš man teica: šīs katastrofas mūs pamodina, tuvina Dievam. Es viņu nedaudz izsmēju. Es viņam teicu: tu esi pārāk katastrofāls, neredzi tik melnu.

MB: Vai jūs neuztraucaties?

Marija .: Es zinu, ka Dievmāte vienmēr dod mums cerību. 26. gada 1981. jūnijā savā trešajā parādībā viņš raudāja un lūdza lūgt par mieru. Viņš man teica (todien viņš parādījās tikai Marijai, red.), ka ar lūgšanu un gavēni mēs varam novērst karu.

MB: Vai neviens no jums Dienvidslāvijā tajā brīdī nedomāja par karu?

Marija: Bet nē! Kāds karš? Bija pagājis gads kopš Tito nāves. Komunisms bija spēcīgs, situācija tika kontrolēta. Neviens nevarēja iedomāties, ka Balkānos būs karš.

MB: Tātad tas jums bija nesaprotams ziņojums?

Marija: Nesaprotami. Es to sapratu tikai pēc desmit gadiem. 25. gada 1991. jūnijā, desmitajā gadadienā kopš pirmās parādības Medjugorjē (pirmā parādība ir 24. gada 1981. jūnijā, bet 25. datums ir pirmā parādīšanās diena visiem sešiem vizionāriem, red.), Horvātija un Slovēnija proklamēja. viņu atdalīšana no Dienvidslāvijas federācijas. Un nākamajā dienā, 26. jūnijā, tieši desmit gadus pēc šīs parādības, kurā Dievmāte raudāja un lika man lūgties par mieru, Serbijas federālā armija iebruka Slovēnijā.

MB: Vai pirms desmit gadiem, kad jūs runājāt par iespējamu karu, viņi domāja, ka esat traks?

Marija: Es uzskatu, ka neviens tāds kā mēs esam pareģis, vēl nekad nav bijis tik daudz ārstu, psihiatru, teologu. Mēs esam veikuši visus iespējamos un iedomājamos testus. Viņi pat mūs iztaujāja hipnozē.

MB: Vai starp psihiatriem, kuri jūs apmeklēja, bija arī nekatoļi?

Marija: Protams. Visi pirmie ārsti nebija katoļi. Viens bija doktors Dzuda, komunists un musulmanis, pazīstams visā Dienvidslāvijā. Pēc viesošanās pie mums viņš teica: “šie puiši ir mierīgi, inteliģenti, normāli. Trakie ir tie, kas viņus atveda uz šejieni.

MB: Vai šie eksāmeni tika kārtoti tikai 1981. gadā vai arī tie turpinājās?

Marija: Viņi turpinājās visu laiku, līdz pagājušajam gadam.

MB: Cik psihiatri jūs ir apmeklējuši?

Marija: Es nezinu... (smejas, red. piezīme). Mēs, vizionāri, ik pa laikam jokojam, kad žurnālisti ierodas Medjugorjē un mums jautā: vai jūs neesat garīgi slimi? Mēs atbildam: ja jums ir dokumenti, kas apliecina, ka esat tikpat prātīgs kā mums, atgriezieties šeit un apspriedīsimies.

MB: Vai kāds ir domājis, ka parādības ir halucinācijas?

Marija: Nē, tas nav iespējams. Halucinācijas ir individuāla, nevis kolektīva parādība. Un mēs esam seši. Paldies Dievam, Dievmāte mūs aicināja
sešos.

MB: Kā jūs jutāties, kad redzējāt, ka katoļu laikraksti, piemēram, Jēzus, jums uzbruka?

Marija: Man bija šoks redzēt, ka žurnālists spēj uzrakstīt noteiktas lietas, necenšoties uzzināt, iedziļināties, satikt nevienu no mums. Tomēr es esmu Moncā, viņam nevajadzēja ceļot tūkstoš kilometru.

MB: Bet jūs noteikti paredzējāt, ka ne visi var jums noticēt, vai ne?

Marija: Protams, tas ir normāli, ka katrs var brīvi ticēt vai nē. Bet no katoļu žurnālista, ņemot vērā Baznīcas piesardzību, es nebūtu gaidījis šādu uzvedību.

MB: Baznīca vēl nav atzinusi parādības. Vai tā jums ir problēma?

Marija: Nē, jo Baznīca vienmēr ir tā uzvedusies. Kamēr parādības turpinās, viņš nevar izrunāt sevi.

MB: Cik ilgi ilgst viena no jūsu ikdienas uzstāšanās reizēm?

Marija: Piecas, sešas minūtes. Visilgākā parādīšanās ilga divas stundas.

MB: Vai jūs vienmēr redzat "La" vienu un to pašu?
Marija: Vienmēr tas pats. Tāpat kā normāls cilvēks, kurš ar mani runā, un ka mēs varam arī pieskarties.

MB: Daudzi iebilst: Medjugorjes ticīgie vairāk ievēro vēstījumus, par kuriem jūs ziņojat, nevis Svētos Rakstus.

Marija: Bet Dievmāte savās vēstījumos mums teica tieši to: “novietojiet Svētos Rakstus priekšplānā savās mājās un lasiet tos katru dienu”. Viņi arī mums saka, ka mēs pielūdzam Dievmāti, nevis Dievu. Tas ir arī absurds: Dievmāte nedara neko citu, kā vien liek mums likt Dievu mūsu dzīvē pirmajā vietā. Un tas liek mums palikt Baznīcā, draudzēs. Tie, kas atgriežas no Medjugorjes, nekļūst par Medjugorjes apustuļiem: viņi kļūst par draudžu balstu.

MB: Ir arī iebildumi, ka Dievmātes vēstījumi, uz kuriem jūs atsaucāties, drīzāk atkārtojas: lūdzieties, gavējiet.

Marija: Acīmredzot viņš mūs atrada ar cietu galvu. Acīmredzot viņš vēlas mūs pamodināt, jo šodien mēs maz lūdzam un dzīvē neliekam Dievu pirmajā vietā, bet gan citas lietas: karjeru, naudu...

MB: Neviens no jums nekļuva par priesteri vai mūķeni. Pieci no jums apprecējās. Vai tas varbūt nozīmē, ka mūsdienās ir svarīgi izveidot kristīgas ģimenes?

Marija: Daudzus gadus domāju, ka kļūšu par mūķeni. Biju sācis apmeklēt klosteri, vēlme iestāties bija ļoti spēcīga. Bet māte priekšniece man teica: Marija, ja gribi nākt, esi laipni gaidīts; bet, ja bīskaps nolemj, ka vairs nedrīkstat runāt par Medjugorji, jums jāpakļaujas. Tajā brīdī es sāku domāt, ka, iespējams, mans aicinājums ir būt lieciniekam tam, ko es redzēju un dzirdēju, un ka es varētu meklēt ceļu uz svētumu pat ārpus klostera.

MB: Kas jums ir svētums?

Marija: Labi dzīvoju savu ikdienu. Kļūstot par labāku māti un labāku līgavu.

MB: Pavlovičas kundze, var teikt, ka nevajag ticēt: jūs zināt. Vai jūs joprojām no kaut kā baidāties?

Marija: Bailes ir vienmēr. Bet es varu argumentēt. Es saku: paldies Dievam, man ir ticība. Un es zinu, ka Dievmāte vienmēr mums palīdz grūtos brīžos.

MB: Vai šis ir grūts laiks?

Marija: Es tā nedomāju. Es redzu, ka pasaule cieš no daudzām lietām: kara, slimībām, bada. Bet es arī redzu, ka Dievs mums sniedz tik daudz ārkārtas palīdzības, piemēram, ikdienas parādības man, Vickai un Ivanam. Un es zinu, ka lūgšana var darīt visu. Kad pēc pirmajām parādībām mēs teicām, ka Dievmāte mūs aicina katru dienu skaitīt rožukroni un gavēt, mums šķita, ka mēs sakām? Tomēr, kad sākās karš, mēs sapratām, kāpēc Dievmāte lika mums lūgt par mieru. Un mēs esam redzējuši, piemēram, ka Splitā, kur arhibīskaps uzreiz bija pieņēmis Medjugorjes vēsti un lūdzis par mieru, karš neienāca.
Man tas ir brīnums, sacīja arhibīskaps. Viens saka: ko var darīt rožukronis? nekas. Bet mēs katru vakaru kopā ar bērniem sakām rožukroni par tiem nabagiem, kuri mirst Afganistānā, un par mirušajiem Ņujorkā un Vašingtonā. Un es ticu lūgšanas spēkam.

MB: Vai tā ir Medjugorjes vēstījuma būtība? No jauna atklāt lūgšanas nozīmi?

Marija: Jā, bet ne tikai. Dievmāte arī stāsta, ka karš ir manā sirdī, ja man nav Dieva, jo tikai Dievā var rast mieru. Tas arī vēsta, ka karš nav tikai tur, kur mētājas bumbas, bet arī, piemēram, ģimenes, kas izjūk. Viņš liek mums apmeklēt Misi, atzīties, izvēlēties garīgo vadītāju, mainīt savu dzīvi, mīlēt savu tuvāko. Un tas mums skaidri parāda, kas ir grēks, jo mūsdienu pasaule ir zaudējusi apziņu par to, kas ir labs un kas ir slikts. Es domāju, piemēram, cik sievietes izdara abortu, neapzinoties, ko dara, jo mūsdienu kultūra liek noticēt, ka tas nav slikti.

MB: Mūsdienās daudzi uzskata, ka atrodas uz pasaules kara sliekšņa.

Marija: Es saku, ka Dievmāte dod mums iespēju uz labāku pasauli. Piemēram, Mirjanai viņa teica, ka nebaidās no daudzbērnu. Viņš neteica: lai nav bērnu, jo nāks karš. Viņš mums teica, ka, ja mēs sāksim kļūt labāki ikdienas sīkumos, visa pasaule kļūs labāka.

MB: Daudzi baidās no islāma. Vai tā tiešām ir agresīva reliģija?

Marija: Es dzīvoju zemē, kas gadsimtiem ir bijusi Osmaņu varā. Un pat pēdējos desmit gados mēs, horvāti, lielāko postu esam cietuši nevis no serbu, bet gan no musulmaņu puses. Es varu arī domāt, ka šodienas notikumi var kalpot, lai atvērtu acis uz noteiktiem islāma riskiem. Bet es nevēlos liet eļļu ugunī. Es neesmu par reliģijas kariem. Dievmāte mums saka, ka viņa ir visu māte bez atšķirības. Un kā gaišreģis saku: mēs nedrīkstam ne no kā baidīties, jo Dievs vienmēr vada vēsturi. Arī šodien.