Šodienas meditācija: Mīlestības spēks ir sevī

Dieva mīlestība nav akts, kas uzspiests cilvēkam no malas, bet rodas spontāni no sirds tāpat kā citas preces, kas reaģē uz mūsu dabu. Mēs no citiem esam iemācījušies ne baudīt gaismu, ne arī vēlēties dzīvi, vēl mazāk - mīlēt savus vecākus vai pedagogus. Tāpēc patiesībā daudz vairāk, Dieva mīlestība neizriet no ārējas disciplīnas, bet ir atrodama tajā pašā cilvēka dabiskajā uzbūvē kā dīglis un pašas dabas spēks. Cilvēka garam piemīt spējas un arī nepieciešamība mīlēt.
Mācība apzinās šo spēku, palīdz to izkopt ar rūpību, barot to ar dedzību un ar Dieva palīdzību to maksimāli pilnveidot. Jūs esat mēģinājuši iet šo ceļu. To atzīstot, mēs vēlamies ar Dieva žēlastību un jūsu lūgšanām dot ieguldījumu, lai šī dievišķās mīlestības dzirksts arvien vairāk dzīvotos, kas jūsos būtu paslēpts ar Svētā Gara spēku.
Pirmkārt, sacīsim, ka mēs iepriekš esam saņēmuši spēku un spēju ievērot visus dievišķos baušļus, tāpēc mēs tos negribam nest pretī, it kā no mums tiktu prasīts kaut kas lielāks par mūsu spēku, kā arī mums nav pienākuma atmaksāt vairāk nekā cik daudz mums ir dots. Tātad, pareizi izmantojot šīs lietas, mēs dzīvojam dzīvi, kas bagāta ar visiem tikumiem, savukārt, ja mēs tās slikti izmantojam, mēs nonākam netikumos.
Patiesībā netikuma definīcija ir šāda: slikta un sveša lietošana no fakultāšu kunga priekšrakstiem, ko viņš mums ir devis, lai darītu labu. Tieši pretēji, tikuma definīcija, ko Dievs vēlas no mums, ir: to pašu spēju pareiza izmantošana, kas izriet no labas sirdsapziņas saskaņā ar Tā Kunga mandātu.
Labas lietošanas noteikums attiecas arī uz mīlestības dāvanu. Savā dabiskajā konstitūcijā mums piemīt šis spēks mīlēt, pat ja mēs to nevaram parādīt ar ārējiem argumentiem, bet katrs no mums to var izjust pats par sevi un pats par sevi. Mēs pēc dabiska instinkta vēlamies visu, kas ir labs un skaists, kaut arī ne visi šķiet vienādi labi un skaisti. Tāpat mēs jūtamies mūsos, pat ja tie ir bezsamaņā, īpašu pieejamību tiem, kuri mums ir tuvi radniecības vai līdzāspastāvēšanas dēļ, un mēs ar patiesu pieķeršanos spontāni apskaujam tos, kas mums dara labu.
Kas gan varētu būt apbrīnojamāks par dievišķo skaistumu? Kāda doma ir patīkamāka un maigāka par Dieva krāšņumu? Kāda dvēseles vēlme ir tikpat dedzīga un spēcīga kā tā, ko Dievs ir iepludinājis dvēselē, kas attīrīta no visa grēka un kura ar sirsnīgu pieķeršanos saka: es esmu ievainots ar mīlestību? (sal. 2., 5.). Neizsakāmi un neizsakāmi ir dievišķā skaistuma krāšņumi.