Šodienas meditācija: Dieva apsolījumi tiek izpildīti caur viņa Dēlu Kristu

Dievs noteica laiku saviem solījumiem un laiku to piepildīšanai. No praviešiem līdz Jānim Kristītājam tas bija solījumu laiks; no Jāņa Kristītāja līdz laika beigām ir viņu piepildīšanās laiks.
Uzticīgs ir Dievs, kurš sevi padarīja par mūsu parādnieku nevis tāpēc, ka viņš kaut ko no mums saņēma, bet tāpēc, ka apsolīja mums ļoti lielas lietas. Solījums šķita mazs: viņš arī gribēja sevi saistīt ar rakstisku vienošanos, it kā uzliekot sev saistības ar mums ar savu solījumu parādzīmi, lai, kad viņš sāka maksāt to, ko bija apsolījis, mēs varētu pārbaudīt maksājumu kārtību. Tāpēc praviešu laiks bija solījumu prognozēšana.
Dievs apsolīja mūžīgu pestīšanu un nebeidzamu svētlaimīgu dzīvi ar eņģeļiem un neiznīcīgu mantojumu, mūžīgu slavu, sejas vaigu, sejas svēto uzturēšanos debesīs un pēc augšāmcelšanās nāves bailes. Šie ir pēdējie solījumi, uz kuriem visa mūsu garīgā spriedze tiek pagriezta: kad mēs tos būsim sasnieguši, mēs vairs nemeklēsim, ne vairāk lūgsim.
Bet, apsolot un pareģojot Dievu, viņš arī vēlējās norādīt, pa kuru ceļu mēs nonāksim līdz galīgajai realitātei. Viņš apsolīja dievišķību cilvēkiem, nemirstību mirstīgajiem, attaisnošanu grēciniekiem, pagodināšanu nicinātajiem. Cilvēkiem tomēr šķita neticami, ko Dievs apsolīja: ka no viņu mirstības, samaitātības, ciešanām, vājuma, putekļiem un pelniem, kādi viņi bija, viņi kļūs līdzvērtīgi Dieva eņģeļiem. Un kāpēc cilvēki ticēja, turklāt rakstiskas derības, Dievs arī gribēja savas uzticības starpnieku. Un viņš gribēja, lai viņš būtu ne tikai kāds princis, bet kāds eņģelis vai erceņģelis, bet gan viņa vienīgais Dēls, lai caur viņu parādītu, kādā veidā viņš mūs vedīs līdz apsolītajam galam. Bet Dievam bija maz, lai padarītu savu Dēlu par to, kurš norāda ceļu: viņš atteicās no jums, lai jūs varētu staigāt pa sava ceļa.
Tāpēc bija nepieciešams ar pravietojumiem paredzēt, ka vienīgais Dieva Dēls nāks cilvēku vidū, pieņems cilvēka dabu un tādējādi kļūs par cilvēku un mirs, atkal augšāmcelsies, pacelsies debesīs, sēdēs pie Tēva labās rokas; viņš pildīs solījumus starp tautām un pēc tam izpildīs arī solījumu atgriezties, lai savāktu augļus tam, ko bija izlicis, atšķirt dusmu traukus no žēlsirdības traukiem, padarot ļaundari to, ko viņš bija draudējis , taisnīgajiem, ko viņš apsolīja.
Tas viss bija jāparedz, jo citādi viņš būtu nobijies. Un tāpēc viņu sagaidīja ar cerību, jo ticībā viņš jau bija pārdomāts.

Svētais Augustīns, bīskaps