Medjugorje: viņš bija tikai vienu mēnesi vecs, bet brīnums notiek

Stāsts par Bruno Marčello ir liels brīnums, kas notika Medžugorjē 2009. gadā. Viņš slimoja ar vēzi — retu audzēju, kas viņu nekavējoties saplēsa, piesārņojot visu viņa ķermeni ar slimām šūnām, kas nekavējoties metastāzes. Ārsti viņam bija devuši mēnesi dzīvot (tieši tik daudz laika, lai Ziemassvētkus pavadītu kopā ar bērniem).
Tad notiek kaut kas ārkārtējs, Bruno dodas svētceļojumā uz Medjugorji, ne tikai brīnumaini pazūd metastāzes, bet viņš sastopas ar ticību (kā neticīgais, kas viņš bija).
Viņa stāsts izplatījās nacionālajos televīzijas tīklos, un tas tika izstāstīts Paolo Brosio grāmatā "Profumo di lavanda".

Bruno, kā tu uzzināji par šo audzēju?

Tieši 2009. gada vasarā. Es sāku just stipras sāpes vēderā. Vēzis, kas mani pārsteidza, ir ļoti rets audzējs, kas atrodas urahā (nabassaite, kas savieno māti ar bērnu) un diemžēl bija sasniedzis pēdējo stadiju, kad ārsti to konstatēja.
Ārsti man teica, ka man atlicis dzīvot dažas nedēļas, mums bija tuvu Ziemassvētkiem un tad, paldies Dievam, lietas mainījās...

Sākumā tā izskatījās pēc 13 cm cistas, bet vai audzējs jau veidojās?
Jā, tas bija tieši tā. Sākumā mani ārstēja no divertikulīta, deva antibiotikas, bet bez rezultātiem.
Tad es vērsos pie cita ārsta, un tur viņš veica ultraskaņu un ieraudzīja šo audzēju manā vēdera lejasdaļā. Ar manu lietu ir nodarbojušies daudzi ārsti.
Pēc tam mani ievietoja Dženovas slimnīcā, un tajā gadījumā viņi man pastāstīja par šī retā audzēja esamību.
Jūlijā mani pirmo reizi operēja, noņemot šo 13 cm masu. Pēc 2 nedēļām mani izlaida no slimnīcas un acīmredzot viss bija kārtībā.
Bet diemžēl problēma nebija atrisināta, jo septembrī man sāka sāpēt krūšu kauls.
Tāpēc es atgriezos pie ārsta, kurš mani izmeklēja, un diemžēl viņš pamanīja, ka visur aug liels skaits audzēju masu.

Kā jūs piedzīvojāt šos mirkļus un kas bija jums blakus?
Man palīdzēja virzīties uz priekšu mani 3 bērni, biju arī precējies (tagad vairs neesmu) un sieva vienmēr ir bijusi blakus, jāsaka, ka prāts arī ir noteicošais, kad ir šāda veida problēmas. Acīmredzot ticība ir būtiska, lai risinātu šāda veida problēmas.

Kā nāca zvans uz Medjugorji?
Notika patiesi dievišķa iejaukšanās.
Piektdiena, 4. gada 2009. decembris, mana sievasmāte bija Dženovā, lai veiktu dažas lietas, kad viņa iegāja veikalā, tūlīt pēc tam ienāca zēns un atstāja skrejlapu par svētceļojumu uz Medjugorji, tāpēc mana sievasmāte jautāja. viņam , lai saņemtu informāciju par svētceļojumu , jo viņš gribēja mani aizvest .
Šis zēns manai sievasmāsai teica, ka nākamais ceļojums ir 7. decembrī, bet vietu vairs nav, bet jaunajā gadā būs vēl viens svētceļojums uz Medjugorji; bet man vairs nebūtu bijis laika.
Tad gadās, ka mana sievasmāte raksta tūroperatoram, kurš organizēja Paolo Brosio svētceļojumus, un brīnumainā kārtā atbrīvojas divas vietas, kas ļāva man un manai sievai doties uz Medžugorji.

Medjugorjē notika daudzas lietas, un jūs saņēmāt īpašas pazīmes. Vai varat mums par to pastāstīt?
Mēs ieradāmies Medjugorjē 7. decembrī un nākamās dienas vakarā, Bezvainīgās ieņemšanas dienā, Parādīšanās kalnā notiks Madonas parādīšanās vizionāram Ivanam.
Mana veselība bija nestabila, man bija grūti iet, tāpēc man nevajadzēja kāpt kalnā, arī tāpēc, ka lija ļoti stiprs lietus, bet mani mudināja kāpt kalnā.
Es tajā vakarā pavadīju 3 stundas kalnā, dzirdēju cilvēkus lūdzam un sāku spert savus pirmos soļus ar lūgšanu.
Man jāsaka, ka tad, kad es sāku lūgties, lūgšana vairāk ietekmēja manu ķermeni nekā pretsāpju līdzekļi.
Atgriežoties 8. gada 2009. decembra vakarā, pulksten 22 notika Madonas parādīšanās. Arī lietus bija pārstājis līt un pēc parādīšanās sākām iet lejā un nobrauciena laikā sāpes vairs nejutu.
Zem šī lietusgāzes bija vēl viena zīme: mana sieva smaržoja spēcīgu lavandas smaržu, un, kā mēs labi zinām, šāda veida veģetācija neeksistē, bet, neskatoties uz to, lietus būtu pārklājis šo smaržu...

Kad tieši tu saprati, ka esi dziedināts?
Nākamo dienu laikā es to lēnām sapratu. Atgriežoties mājās pēc svētceļojuma, es patiesībā pamanīju dziedināšanu.
Līdz šim biju ieradusies pieskarties sev dažādās ķermeņa daļās, lai sajustu šos acīmredzamos dziedzerus... bet dīvainā kārtā kādu vakaru ejot dušā, pieskaroties sev zem padusēm, es vairs neko nejutu.
Notiek ļoti dīvaina lieta: 21. aprīlī bija jādodas uz vizīti pie onkologa, bet medmāsa kļūdījās un uzrakstīja 21. decembri.

Patiesībā jūs ierodaties 4 mēnešus iepriekš. Kas tad notiek?
Es atnācu 21. decembrī un ārsti bija pārsteigti, ieraugot mani slimnīcā pēc 2 nedēļām.
Bet šodien es saprotu, ka šī kļūda bija Dieva zīme, jo toreiz viņi mani apmeklēja; daktere mēģināja atrast slimos dziedzerus un šūnas uz mana ķermeņa, taču viņa neko nevarēja atrast, palpējot mani pa visu ķermeni.
Tāpēc ārsts neticīgi izsauca ārstu, bet arī viņš, palpējot manu ķermeni... slimo dziedzeru klātbūtni neatrada.

Kāda ir tava ticība šodien?
Mana ticība kā visiem parastajiem mirstīgajiem sastāv no kāpumiem un kritumiem. Es apzinos, ka man tagad un pēc šīs dzīves ir jāsastopas ar Mūžīgo Tēvu; manas bailes ir tikt notiesātam brīdī, kad nonākšu otrā pusē, bet es paļaujos uz Dievu.
Dievs lasa katra no mums dvēselē.

Ko ciešanas jums ir iemācījušas?
Ciešanas man ir iemācījušas pazemību, esmu pieļāvis daudzas kļūdas ar ģimeni, kuras paciešu un izturu, pateicoties ticībai.
Šī slimība ir mīkstinājusi manu sirdi, es esmu iemācījusies, ka ir vērts dzīvot, lai kas ar mums notiktu.
Ir daudzi cilvēki, kas atņem sev dzīvību, izdara pašnāvību, kamēr ir daudz cilvēku, kas cīnās, lai glābtu savu dzīvību.
Ir pagājuši 7 gadi kopš manas atveseļošanās, bet vienmēr ir aizraujoši un spēcīgi izsekot tiem brīžiem, es pateicos Dievam par visu.

Avots: Rita Sberna