Medjugorje: no grēcinieka par Dieva kalpu

No grēcinieka par Dieva kalpu

2004. gada novembra sākumā es devos uz Amerikas Savienotajām Valstīm uz vairākām lūgšanu sanāksmēm un dažām konferencēm. Tur man arī bija iespēja dzirdēt liecības par cilvēkiem, kuri, pateicoties Medjugorjei, pievērsās ticībai gan vizītē, gan grāmatās. Man tas bija vēl viens pierādījums tam, ka Dievs šodien dziļi darbojas. Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai ikviens to apzinātos, lai viņi saņemtu drosmi un stiprinātu savu ticību. Zemāk varat izlasīt jauna priestera liecību par viņa neparasto pievēršanos.

Pēters Pīters Ļubičičs

"Mani sauc Donalds Kallovejs, un es esmu dzimis Rietumvirdžīnijā. Tajos laikos mani vecāki dzīvoja pilnīgā neziņā. Tā kā viņus neinteresēja kristīgā ticība, viņi pat nedabūja mani kristīt. Pēc neilga laika mani vecāki izšķīrās. Es neko nemācījos ne par morālajām vērtībām, ne par atšķirību starp labo un ļauno. Man nebija nekādu principu. Otrs vīrietis, ar kuru mana māte apprecējās, arī nebija kristietis, bet viņš bija tikai viens, kurš izmantoja manu māti. Viņš dzēra un dzenās pēc sievietēm. Viņa bija tā, kurai bija jāuztur ģimene, tāpēc viņa iestājās flotē. Šis apstāklis ​​nozīmēja, ka viņam uz laiku bija jāatstāj mani divatā ar šo vīrieti. Viņa tika pārcelta, un mūsu ģimenei bija jāpārvietojas. Mana māte un patēvs pastāvīgi strīdējās un galu galā izšķīrās.

Mana māte tagad satikās ar vīrieti, kurš, tāpat kā viņa, bija flotē. Man tas nepatika. Viņš atšķīrās no citiem saviem vīriešiem. Viņš arī atšķīrās no visiem maniem vīriešu kārtas radiniekiem. Kad viņš ieradās ciemos, viņš ieradās formā un izskatījās ļoti glīts. Viņš man arī atnesa dāvanas. Bet es viņiem atteicos un domāju, ka mana māte ir kļūdījusies. Tomēr viņa viņu mīlēja un abi apprecējās. Tātad manā dzīvē ienāca kaut kas jauns. Šis cilvēks bija kristietis un piederēja bīskapālajai baznīcai. Šis fakts man bija vienaldzīgs, un man bija vienalga. Viņš mani adoptēja, un viņa vecāki domāja, ka tagad es varētu kristīties. Šī iemesla dēļ es saņēmu Kristību. Kad man bija desmit gadu, man piedzima pusbrālis un arī viņš tika kristīts. Tomēr Kristības man neko nenozīmēja. Šodien es ļoti dziļi mīlu šo vīrieti kā tēvu un arī saucu viņu tā.

Tā kā mani vecāki pārcēlās uz dzīvi, mums bija pastāvīgi jāpārvietojas, un cita starpā mēs pārcēlāmies uz Kalifornijas dienvidiem un Japānu. Man nebija Dieva sajūtas, es arvien vairāk dzīvoju grēku pilnu dzīvi un domāju tikai par izklaidi. Es meloju, dzēru alkoholu, izklaidējos ar meitenēm un kļuvu par narkomānu (heroīns un LSD).

Japānā sāku zagt. Manai mātei manis dēļ bija milzīgas sāpes un viņa mira no sāpēm, bet man bija vienalga. Kāda sieviete, kurai mana māte bija uzticējusies, ieteica viņai par visām šīm lietām runāt ar katoļu priesteri militārajā bāzē. Tā bija viņa atgriešanās atslēga. Tā bija ārkārtēja atgriešanās, un Dievs patiesi ienāca viņa dzīvē.

Manas sašķeltās dzīves dēļ mums ar māti bija jāatgriežas ASV, bet, tā kā es biju atmetis klejošanu, viņa bija spiesta viena pamest Japānu. Kad viņi mani beidzot noķēra, mani izraidīja no valsts. Es biju naida piepildīts un gribēju atsākt savu veco dzīvi Amerikā. Kopā ar tēvu es devos uz Pensilvāniju. Mamma asarās mūs sagaidīja lidostā. Viņš teica: "Ak, Donij! Es mīlu Tevi. Esmu tik priecīgs tevi redzēt, un man bija šausmīgi bail par tevi! ” Es viņu atgrūdu un kliedzu uz viņu. Manai mātei pat bija sabrukums, bet es biju akla pret jebkuru mīlestību.

Man bija jāiet uz atveseļošanās centru.

Šeit viņi man mēģināja kaut ko pastāstīt par reliģiju, bet es aizbēgu. Es atkal neko nebiju iemācījies par reliģiju. Tikmēr mani vecāki noteikti bija pievērsušies katoļu ticībai. Man bija vienalga un es turpināju savu veco dzīvi, bet iekšā es biju tukšs. Mājās devos tikai tad, kad sajutu. Es biju samaitāts. Kādu dienu es savā jakas kabatā atradu medaļu ar Erceņģeli Gabrielu, kuru mana māte tajā bija slepus ieslidinājusi. Tad es nodomāju: "Kas par nederīgu lietu!". Manai dzīvei vajadzēja būt brīvas mīlestības dzīvei, un tā vietā es dzīvoju nāves dzīvi.

Sešpadsmit gados izgāju no mājām un centos noturēties virs ūdens ar gadījuma darbiem, bet, tā kā negribēju strādāt, tad arī šo iespēju sadedzināju. Beidzot es atgriezos pie savas mātes, kura man mēģināja pastāstīt par katoļu ticību, bet es, protams, neko negribēju par to zināt. Manā dzīvē arvien vairāk iezagās bailes. Es arī baidījos, ka policija mani aizturēs. Kādu nakti es sēdēju savā istabā un sapratu, ka dzīve man nozīmē nāvi.

Es devos uz savu vecāku grāmatnīcu, lai apskatītu dažas grāmatu ilustrācijas. Es uzgāju grāmatu ar nosaukumu: "Miera karaliene apmeklē Medjugorji". Kas tas bija? Paskatījos bildes un ieraudzīju sešus bērnus ar saliktām rokām. Es biju pārsteigts un sāku lasīt.

"Seši gaišreģi, kamēr viņi redz Svēto Jaunavu Mariju". Kurš bija? Es par viņu vēl nebiju dzirdējis.Sākumā nesapratu vārdus, ko lasu. Ko nozīmēja Euharistija, Svētais Vakarēdiens, Vissvētākais Altāra Sakraments un Rožukronis? Es lasīju tālāk. Vai Marijai vajadzētu būt manai mātei? Varbūt vecāki man kaut ko aizmirsa pateikt? Marija runāja par Jēzu, viņa teica, ka Viņš ir realitāte, ka Viņš ir Dievs un ka Viņš nomira pie krusta par visiem cilvēkiem, lai tos glābtu. Viņš runāja par Baznīcu, un, kamēr viņš par to runāja, es nebeidzu mani pārsteigt. Es sapratu, ka tā ir patiesība un ka līdz tam es nekad nebiju dzirdējis patiesību! Viņš runāja ar mani par To, kurš varēja mani mainīt, par Jēzu! Es mīlēju šo māti. Visu nakti es lasīju grāmatu, un nākamajā rītā mana dzīve vairs nebija tāda pati. Agri no rīta es teicu mammai, ka man jārunā ar katoļu priesteri. Viņa nekavējoties piezvanīja priesterim. Priesteris man apsolīja, ka pēc Svētās Mises es varēšu ar viņu runāt. Kamēr priesteris iesvētīšanas laikā teica vārdus: “Šī ir mana miesa, kas upurēta par tevi!”, es stingri ticēju šo vārdu patiesumam. Es ticēju Jēzus patiesajai klātbūtnei un biju neticami laimīga. Mana konversija turpināja progresēt. Es iestājos kopienā un studēju teoloģiju. Beidzot 2003. gadā mani iesvētīja par priesteri. Manā kopienā ir vēl deviņi priesterības kandidāti, kuri atgriezās un atklāja savu aicinājumu caur Medjugorjē.

Jēzus, mūsu Glābējs un Pestītājs, izveda šo jaunekli no elles un izglāba viņu brīnišķīgā veidā. Tagad ceļojiet no vietas uz vietu un sludiniet. Viņš vēlas, lai visi cilvēki zinātu, ka Jēzus var padarīt lielu grēcinieku par Dieva kalpu.

Ar Dievu viss ir iespējams! Ļausim Dievam ar Svētās Jaunavas Marijas aizlūgumu arī mūs vadīt pie Viņa! Un mēs ceram, ka arī varēsim liecināt.

Avots: Medjugorje – Aicinājums uz lūgšanu