Medjugorje: pacelšanās uz Krizevacu, evaņģēlija lappusi

Kāpiens uz Križevacu: Evaņģēlija lapa

Es vēl biju seminārists, kad pirmo reizi dzirdēju par Medjugorji. Šodien, būdams priesteris un beidzot studijas Romā, man bija tā žēlastība pavadīt svētceļnieku grupu. Mani personīgi pārsteidza degsme, ar kādu tūkstošiem cilvēku, kas atradās šajā svētītajā zemē, lūdza un svinēja sakramentus, īpaši Euharistiju un izlīgšanu. Es atstāju spriedumu par parādību autentiskumu tiem, kas ir kompetenti šajā jautājumā; Tomēr es mūžīgi lolos piemiņu par Via Crucis uz akmeņainās takas, kas ved uz Krizevacas virsotni. Smags un garš kāpums, bet tajā pašā laikā ļoti skaists, kur varēju piedzīvot dažādas ainas, kas kā Evaņģēlija lappuse deva idejas meditācijai.

1. Viens pēc otra. Daudzi ceļā.
Fakts – Vakarā pirms mūsu Via Crucis kāda mūķene mums ieteica doties prom pirms rītausmas. Mēs paklausījām. Es biju ļoti pārsteigts, redzot, ka daudzas svētceļnieku grupas ir bijušas pirms mums un dažas jau bija ceļā. Tāpēc mums bija jāgaida, kamēr cilvēki pāries no vienas stacijas uz otru, pirms mēs arī virzījāmies uz krustu.

Pārdomas – Mēs zinām, dzimšana un nāve ir dabiskas dzīves notikumi. Kristīgajā dzīvē, kad mēs saņemam kristību, apprecamies vai tiekam iesvētīti, mums vienmēr ir kāds, kas ir pirms mums un kas mums seko. Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie. Tad mums ir jāciena tie, kas ir vecāki ticībā, kā arī tie, kas nāk pēc mums. Baznīcā neviens nevar uzskatīt sevi par vienu. Tas Kungs jūs gaida jebkurā laikā; katrs apņemas atbildēt savā laikā.

Lūgšana – ak, Marija, Izraēla meita un Baznīcas māte, māci mums dzīvot mūsu ticības šodienu, zinot, kā asimilēt Baznīcas vēsturi un gatavojoties nākotnei.

2. Vienotība dažādībā. Miers visiem.
Viens fakts – mani pārsteidza svētceļnieku un grupu daudzveidība, kas dodas augšup un lejup! Mēs bijām dažādi, valodā, rasē, vecumā, sociālajā izcelsmē, kultūrā, intelektuālajā veidojumā... Bet bijām vienlīdz vienoti, ļoti vienoti. Mēs visi lūdzām uz viena ceļa, virzoties uz vienu galamērķi: Krizevac. Ikviens, gan individuāli, gan grupas, pievērsa uzmanību citu klātbūtnei. Brīnišķīgi! Un gājiens vienmēr palika harmonisks. Pārdomas – Cik citāda būtu pasaules seja, ja katrs cilvēks vairāk apzinātos savu piederību vienai lielai ģimenei, Dieva tautai! Mums būtu vairāk miera un harmonijas, ja katrs mīlētu otru tādu, kāds viņš ir, ar savām īpatnībām, diženumu un robežām! Nevienam nepatīk mocīta dzīve. Mana dzīve ir skaista tikai tad, ja mana kaimiņa dzīve ir tikpat skaista.

Lūgšana – ak Marija, mūsu rases meita un Dieva izredzētā, māci mūs mīlēt vienam otru kā vienas ģimenes brāļus un māsas un meklēt citu labumu.

3. Grupa kļūst bagātāka. Solidaritāte un dalīšanās.
Viens fakts – bija jākāpj soli pa solim pretī virsotnei, katras stacijas priekšā dažas minūtes pavadot klausoties, meditējot un lūdzoties. Visi grupas dalībnieki pēc izlasīšanas varēja brīvi izteikt pārdomas, nodomu vai lūgšanu. Tādā veidā apcere par Via Crucis zīmēm, kā arī klausīšanās Dieva Vārdā un Jaunavas Marijas vēstījumos kļuva bagātāka, skaistāka un noveda pie dziļākas lūgšanas. Neviens nejutās izolēts. Netrūka iejaukšanās, kas atgrieza prātu pie katra identitātes. Staciju priekšā pavadītās minūtes kļuva par iespēju dalīties savā dzīvē un dažādos viedokļos; savstarpējas aizlūgšanas brīži. Visi pagriezās pret To, kurš nāca mūs glābt, lai dalītos mūsu stāvoklī.

Pārdomas – Tā ir taisnība, ka ticība ir personiska apņemšanās, taču tā tiek atzīta, vairota un nes augļus sabiedrībā. Draudzība kā tāda vairo prieku un mudina dalīties ciešanās, bet vēl jo vairāk tad, ja draudzība sakņojas kopīgā ticībā.

Lūgšana – ak, Marija, tu, kas apustuļu vidū meditēji par sava Dēla kaislībām, māci mūs uzklausīt brāļus un māsas un atbrīvot sevi no sava egoisma.

4. Nedomājiet, ka esat pārāk spēcīgs. Pazemība un žēlastība.
Viens fakts – Via Crucis uz Krizevac sākas ar lielu entuziasmu un apņēmību. Taka ir tāda, ka paslīdēšana un kritieni nav nekas neparasts. Ķermenis tiek pakļauts lielai piepūlei, un tam ir viegli ātri izsīkt spēks. Noguruma, slāpju un izsalkuma netrūkst... Vājākajiem dažkārt rodas kārdinājums nožēlot, ka ir sākuši šo grūto darbu. Redzot kādu krītošu vai trūkumā nonākušu cilvēku, viņš vēlas viņu ņirgāties un nerūpēties.

Pārdomas – mēs joprojām paliekam miesas būtnes. Arī ar mums var gadīties, ka pakrītam un jūtam slāpes. Trīs Jēzus kritieni ceļā uz Golgātu ir nozīmīgi mūsu dzīvē. Kristīgā dzīve prasa spēku un drosmi, ticību un neatlaidību, bet arī pazemību un žēlastību. Lūgšana – ak, Marija, pazemīgo māte, uzņemies mūsu pūles, mūsu sāpes un mūsu vājības. Uztici viņai un savam Dēlam, pazemīgajam Kalpam, kurš uzņēmās mūsu nastas.

5. Kad upuris dod dzīvību. Mīlestība darbos.
Fakts – ap desmito staciju sastapām jauniešu bariņu, kas uz nestuvēm nesa jaunu meiteni invalīdu. Ieraugot mūs, meitene mūs sagaidīja ar platu smaidu. Man uzreiz ienāca prātā evaņģēliskā aina, kad Jēzum tika uzdāvināts paralītiķis pēc nolaišanas no mājas jumta... Jaunā sieviete priecājās, ka tikusi Križevacā un tur satikusi Dievu. Taču viena pati, bez draugu palīdzības, viņa nebūtu varējusi uzkāpt. Ja jau kāpiens ar tukšām rokām ir grūts normālam vīrietim, iedomājos, cik grūtāk bija tiem, kas pārmaiņus nesa tās nestuves, uz kurām gulēja viņu māsa Kristū.

Pārdomas – kad jūs mīlat, jūs pieņemat ciešanas par dzīvi un laimi būt mīlētam. Jēzus mums sniedza izcilāko piemēru tam. “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī: dzīvību atdot par draugiem” (Jņ 15,13), saka Golgātas krucifikss. Mīlēt nozīmē būt par kādu mirt!

Lūgšana – ak, Marija, tu, kas raudāji krusta pakājē, māci mūs pieņemt ciešanas mīlestības dēļ, lai mūsu brāļiem būtu dzīvība.

6. Dieva valstība pieder “bērniem”. Mazums.
Fakts — skaists skats mūsu ceļojumā bija bērnu celšanās un lejā. Viņi lēkāja jautri, smaidīgi, nevainīgi. Viņiem bija mazāk grūtību nekā pieaugušajiem paklupt pa akmeņiem. Vecie pamazām apsēdās, lai mazliet atsvaidzinātos. Mazie atbalsoja Jēzus aicinājumu kļūt līdzīgiem viņiem ienākt Viņa valstībā mūsu ausīs.

Pārdomas - Jo lielāki mēs sevi domājam, jo ​​smagāki kļūstam, jo ​​grūtāks kāpiens uz "Karmelu". Lūgšana - Prinča māte un mazais kalps, iemāciet mums atbrīvoties no sava prestiža un cieņas, lai priecīgi un mierīgi iet pa "mazo taciņu".

7. Prieks par virzību uz priekšu. Citu komforts.
Fakts – Tuvojoties pēdējai stacijai, nogurums pieauga, bet mūs pārņēma prieks par apziņu, ka drīz ieradīsimies. Zinot svīšanas iemeslu, rodas drosme. No Via Crucis sākuma un vēl vairāk uz beigām mēs lejā satikām cilvēkus, kuri ar savu brālīgo skatienu mudināja mūs virzīties uz priekšu. Nebija neparasti redzēt pāris, kas sadevušies rokās, lai palīdzētu viens otram pārvarēt stāvākās vietas.

Pārdomas - Mūsu kristīgā dzīve ir pāreja no tuksneša uz apsolīto zemi. Vēlme dzīvot mūžīgi Tā Kunga namā sniedz mums prieku un mieru, lai cik grūts būtu ceļojums. Tieši šeit svēto liecība sniedz mums lielu mierinājumu, tiem, kas sekoja un kalpoja Tam Kungam pirms mums. Mums ir nemitīga vajadzība būt vienam no otra atbalsta. Garīgais virziens, dzīves liecība un pieredzes apmaiņa ir nepieciešama daudzos ceļos, uz kuriem mēs atrodamies.

Lūgšana – ak, Marija, ticības un kopīgas cerības Dievmāte, māci mums izmantot jūsu daudzos apmeklējumus, lai joprojām būtu iemesls cerēt un virzīties uz priekšu.

8. Mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. Uzticieties!
Viens fakts – lūk, mēs esam. Mums vajadzēja vairāk nekā trīs stundas, lai sasniegtu galamērķi. Kuriozitāte: pamatne, uz kuras uzlikts lielais baltais krusts, ir pilna ar vārdiem – to, kas te gājuši cauri, vai to, kurus sirdī nesuši svētceļnieki. Es sev teicu, ka tiem, kas tos rakstīja, šie vārdi ir kas vairāk nekā tikai burti. Vārdu izvēle nebija brīva.

Pārdomas – pat debesīs, mūsu īstajā dzimtenē, ir rakstīti mūsu vārdi. Dievs, kurš katru pazīst vārdā, mūs gaida, domā par mums un sargā mūs. Viņš zina mūsu matu skaitu. Visi tie, kas bija pirms mums, svētie, domā par mums, aizlūdz par mums un sargā mūs. Lai kur mēs atrastos un ko darītu, mums jādzīvo saskaņā ar debesīm.

Lūgšana – ak, Marija, kas vainagojusies ar rozā ziediem no debesīm, māci mums vienmēr noturēt skatienu uz augstāko realitāti.

9. Nokāpšana no kalna. Misija.
Viens fakts – ierodoties Krizevacā, sajutām vēlmi palikt pēc iespējas ilgāk. Mēs tur jutāmies labi. Mūsu priekšā pavērās skaista Marijas pilsētas Medjugorje panorāma. Mēs dziedājām. Mēs smējāmies. Bet... mums bija jākāpj lejā. Nācās pamest kalnu un atgriezties mājās... atsākt ikdienu. Tieši tur ikdienas dzīvē mums Marijas skatienā ir jāpiedzīvo mūsu tikšanās ar Kungu brīnumi. Pārdomas – daudzi cilvēki lūdz Krizevacu un daudzi dzīvo pasaulē. Taču Jēzus lūgšanu piepildīja viņa misija: Tēva griba, pasaules pestīšana. Mūsu lūgšanas dziļums un patiesums tiek iegūts tikai tad, ja mēs turamies pie Dieva pestīšanas plāna.

Lūgšana – ak, Marija, mūsu Miera Kundze, māci mums teikt jā Tam Kungam katru mūsu dzīves dienu, lai nāk Dieva valstība!

Dons Žans-Bazils Mavungu Khoto

Avots: Eco di Maria nr 164