Medjugorje: vizionāre Vicka apraksta desmit noslēpumus

Janko: Vicka, es tev jau teicu, ka nevaru saprast, kāpēc starp jums ir neizprotama rīcības brīvība, kad runa ir par Dievmātes zīmi vai tās noslēpumiem; tomēr šīs ir lietas, par kurām viņš ir plaši runājis ar jums.
Vika: Kas tev šajā šķiet dīvains?
Janko: Es nebrīnos, ka jūs šīs lietas noslēpjat no mums, bet brīnos, ka jūs par to nerunājat savā starpā. Patiešām, katrs no jums man ir apliecinājis, ka jums nav ne mazākā kārdinājuma par to runāt savā starpā, lai gan jūs ne visi par to zināt vienādi. Paskatieties, piemēram, Marijas gadījumu.
Vika: Kāds gadījums?
Janko: Šis. Cik man zināms, viņa ir vienīgā, kura nezina, kad Dievmāte atstās savu apsolīto Žetonu, bet viņa zina tikai to, kāda ir šī Žetona daba. Tomēr viņš man teica, ka nekad nav izjutis vēlmi kādam no jums pajautāt; tu arī nejūti vēlmi viņam to uzticēt.
Vicka: Manuprāt, tajā nav nekā dīvaina.
Janko: Kā ne? Manuprāt, nav dīvaini, ka jūs par šīm lietām nerunājat; bet tu pat negribi to darīt, es nesaprotu.
Vika: Un kā jūs glabājat grēksūdzes noslēpumus?
Janko: Atvainojiet, Vicka, bet es domāju, ka tas ir nedaudz savādāk.
Vika: Varbūt tev ir savādāk, bet ne mums.
Janko: Labi. Tātad, vai mēs varam teikt, ka jums nekad nav pat kārdinājuma kādam par to pastāstīt?
Vika: Nē, nekad. Kā tad ir, es nezinu, kā izskaidrot. Dievmāte mums palīdz, un viņa glabā savus noslēpumus.
Janko: Cik ilgi tu tās glabāsi?
Vika: Kamēr viņa to vēlas. To mēs redzēsim.
Janko: Daži to redzēs, bet daži ne. Pa to laiku es vienmēr esmu palicis sākuma punktā ...
Janko: Vicka, vienmēr, kad mēs runājam par Dievmātes parādīšanos, mēs parasti runājam arī par dažiem viņas noslēpumiem. Tā tas bija arī Medjugorjē.
Vika: Es par to neko nezināju. Es nezinu, vai varat man ticēt, ka es neko nezināju par Dievmātes parādīšanos Lurdā, kamēr es jau biju ar viņu ticies vairāk nekā gadu Podbrdo un Medjugorjē. Es zināju, kā dziedāt, un es dziedāju "Tā ir stunda, kas dievbijīga" [Lurdas dziesma], bet man nebija ne mazākās nojausmas, kas tas ir. Un, godīgi sakot, es nevēlos dzirdēt ne vārda par Dievmātes noslēpumiem, izņemot Medjugorjes noslēpumus, ja jūs kaut kas interesē.
Janko: Protams, man rūp. Daudzas reizes esmu mēģinājis iedziļināties tā jēgā, bet ar visu šo tas man joprojām palika noslēpums.
Vika: Ko es varu darīt? Noslēpumi ir noslēpumi.
Janko: Es domāju, ka jūs esat pārāk noslēgts šajā jautājumā.
Vika: Tu vari domāt, ko gribi. Es zinu, ko man ir atļauts teikt un ko es nedrīkstu teikt.
Janko: Labi. Cik man ir izdevies saprast, pat nerunājiet savā starpā par Zīmi vai noslēpumiem.
Vika: Maz vai nekas.
Janko: Kāpēc? Kad es jums kaut ko jautāju, piemēram, vai tā ir Dievmāte, kas to ir aizliegusi, jūs vienkārši izliekaties, ka nedzirdat, ko es jums prasu.
Vika: Mēs to īsti nejūtam! Tad mēs negribam par šo runāt un viss.
Janko: Kāpēc?
Vika: Uz priekšu, ja tev vēl kaut kas ir.
Janko: Vispirms pastāstiet man, cik daudz noslēpumu Dievmāte apsolīja jums uzticēt.
Vika: Tu to noteikti zini. Bet es jums pateikšu vēlreiz: viņš mums teica, ka atklās mums desmit noslēpumus.
Janko: Katram no jums vai jūs?
Vika: Cik es zinu, visi.
Janko: Vai šie noslēpumi visiem ir vienādi?
Vika: Jā un nē.
Janko: Kādā ziņā?
Vika: Tā tas ir: galvenie noslēpumi ir tie paši. Bet var gadīties, ka kādam ir kāds noslēpums, kas viņu skar personīgi.
Janko: Vai jums ir kāds no šiem noslēpumiem?
Vika: Jā, viens. Tas attiecas tikai uz mani.
Janko: Vai arī citiem ir tādi noslēpumi?
Vika: Es to nezinu. Man šķiet, ka Ivanam ir daži.
Janko: Es zinu, jo viņi man teica, ka Mirjanai, Ivankai un Marijai tādas nav. Par mazo Jakovu nezinu; viņš negribēja atbildēt uz šo jautājumu. Savukārt Ivans man reiz teica, ka viņam ir trīs, kas attiecas tikai uz viņu.
Vika: Es tev teicu, ko zinu.
Janko: Pastāsti vēlreiz: pēc skaitļu secības, kāds ir noslēpums, kas attiecas tikai uz tevi?
Vika: Liec mani mierā! Tas attiecas tikai uz mani!
Janko: Bet vismaz tu man to varētu pateikt, neizpaužot noslēpumu.
Vika: Ja jūs patiešām vēlaties zināt, tas ir ceturtais. Tagad aizveries.
Janko: Tātad tu man neko vairāk par to nevari pastāstīt?
Vika: Turpini. Ko es varēju teikt, es tev teicu.
Janko: Vai kaut kas cits?
Vicka: Nē. Citādi noslēpums vairs nebūtu noslēpums.
Janko: Vicka, vai vari pastāstīt, cik noslēpumus līdz šim esi saņēmusi?
Vika: Pagaidām Otto. [Saņēma devīto 22. gada 1986. aprīlī].
Janko: Vispār zināms, ka Dievmāte pēdējā noslēpumā, ko viņa jums atklāja, paziņoja cilvēkam kaut ko briesmīgu. Vai tiešām tā ir?
Vika: Ja tu saki, ka zini, ko tu vēl gribi?
Janko: Bet vai tu nevari man kaut ko vairāk pastāstīt?
Vika: Ne īsti. Tas ir viss.
Janko: Devītajā un desmitajā noslēpumā Mirjana mums teica, ka ir kaut kas vēl nopietnāks.
Vika: Labi, mēs to dzirdējām. Ir labi, ka jūs to pārdomājat.
Janko: Bet tu tiešām neko vairāk nesaki?
Vika: Ko es varu teikt? Es zinu par šiem diviem noslēpumiem tikpat daudz kā jūs.
Janko: Vai varat man pateikt vismaz šo: vai jūs precīzi zināt, kas notiks, pamatojoties uz katru noslēpumu?
Vicka: Es zinu tikai par tiem, ko saņēmu.
Janko: Vai jūs vispār zināt, kad tie piepildīsies?
Vika: Es nezinu, kamēr Dievmāte man to neatklās.
Janko: Mirjana tā vietā saka, ka viņa precīzi zina gan, kas notiks, gan kad.
Vika: Viņa to zina, jo Dievmāte viņai to ir atklājusi, jo viņa viņai vairs neparādās.
Janko: Tas nozīmē, ka tu nevarēji pateikt un nezini, vai kāds no pasaules noslēpumiem tiks realizēts pirms Dievmātes apsolītās Zīmes izpausmes.
Vika: Es tev teicu, ka nezinu. Ko nezinu, to nezinu.
Janko: Vai jūs domājat, ka Džvanka un Marija to zina?
Vika: Es neesmu pārliecināta, bet es domāju, ka viņi zina.
Janko: Labi. Vai zini, vai katrs noslēpums piepildīsies?
Vika: Ne obligāti. Tāpēc Dievmāte teica, ka mums ir jālūdz un jāgavē, lai mazinātu Dieva dusmas.
Janko: Tev te labi padevās. Bet vai jūs zināt kādu noslēpumu, ko Dievs mazināja tāpēc, ka viņš lūdza un gavēja? Patiešām, kurš ir pilnībā izstājies?
Vicka: Es nezinu.
Janko: Jā, jā. Pēc Mirjanas teiktā, tas noticis ar septīto noslēpumu. Vai atceries, kas tas ir?
Vika: Pagaidi mazliet. Jā, jā, es arī atceros.
Janko: Bet vai mums tas ir labi, ka tas ir izņemts?
Vika: Jā.Bet būtu bijis labi, ja kāds tos būtu pareizi sapratis.
Janko: Paldies, Vicka. Man šķiet, ka esmu pārāk daudz no tevis izspiedis. Bet pasakiet man vēl vienu lietu: sakiet, vai jums ir grūti saglabāt šos noslēpumus.
Vika: Nemaz!
Janko: Man ir grūti noticēt.
Vika: Ko es varu darīt lietas labā?
Janko: Vai jums kādreiz ir bijis kārdinājums kādam atklāt noslēpumus, piemēram, mammai, māsai, draugam?
Vika: Nē, nekad.
Janko: Kā tad nāk?
Vika: Es nezinu. Tas droši vien jājautā Dievmātei. Tā ir viņa darīšana.
Janko: Labi. Vai mazais Jakovs zina visu par Dievmātes noslēpumiem?
Vika: Jā, viņš visu zina! Patiešām, labāk par mani.
Janko: Un kā jums izdodas saglabāt noslēpumu?
Vika: Arī šī, labāk par mani!
Janko: Vicka, es redzu, ka tu šeit esi pārāk skops ar vārdiem, un es redzu, ka noslēpumi, galu galā, ko mēs esam teikuši, paliek vēl slepenāki. Tāpēc es domāju, ka labāk ir pabeigt.
Vicka: Tas, iespējams, ir labākais.
Janko: Labi un liels paldies.

Janko: Patiesībā mēs jau esam pietiekami daudz runājuši par Dievmātes noslēpumiem, bet es jūs lūdzu,
Vika, pastāstīt mums kaut ko par savu īpašo noslēpumu, tas ir, par viņas apsolīto Žetonu.
Vicka: Kas attiecas uz žetonu, es jums jau esmu pietiekami daudz teicis. Atvainojiet, bet jūs arī mani apnikāt ar saviem jautājumiem par to. Tas, ko es tev teicu, nekad nebija pietiekami.
Janko: Tev taisnība; bet ko es varu darīt, ja daudzi ir ieinteresēti, un vai es gribu par to daudz uzzināt?
Vika: Un tas ir labi. Tu man jautā, un es atbildēšu, ko zinu.
Janko: Vai kas jums ir atļauts.
Vika: Arī šī. Nāc, sāc.
Janko: Labi; Es sāku šādi. Tagad gan no taviem izteikumiem, gan no lentēm ir skaidrs, ka jau no sākuma esi traucējis Dievmātei atstāt savas klātbūtnes zīmi, lai tauta tev tic un nešaubās.
Vika: Tā ir taisnība.
Janko: Un Madonna?
Vika: Sākumā, kad mēs viņai prasījām šo zīmi, viņa uzreiz pazuda vai arī sāka lūgt vai dziedāt.
Janko: Vai tas nozīmē, ka viņš tev negribēja atbildēt?
Vika: Jā, kaut kā.
Janko: Kas tad?
Vika: Mēs viņu turpinājām vajāt. Un diezgan drīz, mājot ar galvu, viņa sāka solīt, ka atstās pēdas.
Janko: Vai jūs nekad to nesolījāt ar vārdiem?
Vika: Kā ne! Tikai ne uzreiz. Bija vajadzīgi pierādījumi [tas ir, ka vizionāri tika pārbaudīti] un pacietība. Jūs domājat, ka mēs ar Dievmāti varam darīt, ko gribam! Eh, mans tēvs...
Janko: Cik ilgā laikā, jūsuprāt, Dievmāte apsolīja, ka atstās pēdas?
Vika: Es nezinu. Es nevaru teikt, ka zinu, ja nezinu.
Janko: Bet par?
Vika: Apmēram mēnesi. ES nezinu; tas var būt pat vairāk.
Janko: Jā, jā; pat vairāk. Jūsu piezīmju grāmatiņā rakstīts, ka 26. gada 1981. oktobrī Dievmāte smaidot teica, ka ir pārsteigta, jo jūs viņai neko vairāk par Zīmi nejautājāt; bet viņa teica, ka viņa to noteikti atstās tev un ka tev nav jābaidās, jo viņa pildīs savu solījumu.
Vika: Labi, bet es domāju, ka tā nebija pirmā reize, kad viņš mums solīja, ka viņš patiešām atstās Token.
Janko: Es saprotu. Vai viņš tev uzreiz pateica, kas tas ir?
Vika: Nē, nē. Varbūt ir pagājuši divi mēneši, pirms viņš mums to pateica.
Janko: Vai viņš ar jums visiem kopā runāja?
Vika: Visiem kopā, cik atceros.
Janko: Tātad tu uzreiz juti atvieglojumu?
Vika: Jā! Mēģiniet padomāt: tad mums uzbruka no visām pusēm: avīzes, tenkas, visādas provokācijas... Un mēs neko nevarējām pateikt.
Janko: Es zinu; Es atceros šo. Bet tagad pastāstiet man kaut ko par šo Zīmi.
Vika: Es varu jums pastāstīt, bet jūs jau zināt visu, kas par to ir jāzina. Reiz jūs mani gandrīz maldinājāt, bet Dievmāte to neļāva.
Janko: Kā es tevi maldināju?
Vika: Nekas, aizmirsti. Turpini.
Janko: Pastāsti man lūdzu kaut ko par Token.
Vika: Es jau tev teicu, ka tu zini visu, kas ir jāzina.
Janko: Vicka, es redzu, ka es tevi traucēju. Kur Dievmāte atstās šo zīmi?
Vika: Podbrdo, pirmo parādību vietā.
Janko: Kur būs šī zīme? Debesīs vai uz zemes?
Vika: Uz zemes.
Janko: Parādīsies, radīsies pēkšņi vai lēnām?
Vika: Pēkšņi.
Janko: Vai kāds to redzēs?
Vika: Jā, te ieradīsies jebkurš.
Janko: Vai šī zīme būs īslaicīga vai pastāvīga?
Vika: Pastāvīga.
Janko: Tu nedaudz skopi atbildi, bet...
Vika: Turpini, ja tev vēl ir ko jautāt.
Janko: Vai kāds varēs iznīcināt šo Žetonu?
Vicka: Neviens to nevarēs iznīcināt.
Janko: Ko jūs par to domājat?
Vika: Dievmāte mums teica.
Janko: Vai jūs precīzi zināt, kāda būs šī zīme?
Vika: Tieši tā.
Janko: Vai jūs arī zināt, kad Dievmāte mums, citiem, to parādīs?
Vika: Es arī to zinu.
Janko: Vai visi pārējie redzētāji arī zina?
Vika: Es to nezinu, bet es domāju, ka mēs visi vēl nezinām.
Janko: Marija man teica, ka viņa vēl nezina.
Vika: Lūk, tu to redzi!
Janko: Un mazais Jakovs? Viņš negribēja, lai es atbildu uz šo jautājumu.
Vika: Es domāju, ka viņš zina, bet es neesmu pārliecināts.
Janko: Es tev vēl neesmu vaicājis, vai tas Token ir īpašs noslēpums vai nav.
Vika: Jā, tas ir īpašs noslēpums. Bet tajā pašā laikā tā ir daļa no desmit noslēpumiem.
Janko: Tu esi pārliecināts?
Vika: Protams, esmu pārliecināta!
Janko: Labi. Bet kāpēc Dievmāte atstāj šo zīmi šeit?
Vicka: Lai parādītu cilvēkiem, ka viņa ir šeit starp mums.
Janko: Labi. Saki man, ja tu tici: vai es nākšu apskatīt šo zīmi?
Vika: Uz priekšu. Es tev teicu reiz, sen. Pagaidām pietiek.
Janko: Vicka, es gribētu tev uzdot vēl vienu jautājumu, bet tu esi pārāk grūts un ātrs, tāpēc man ir bail.
Vika: Ja tev ir bail, tad aizmirsti to.
Janko: Atkal tikai šo!
Vika: Man šķiet, ka es nemaz neesmu tik slikta. Lūdzu jautā.
Janko: Tas ir labi. Kas, jūsuprāt, notiktu ar kādu no jums, ja jūs atklātu Žetona noslēpumu?
Vika: Es par to pat nedomāju, jo zinu, ka tas nevar notikt.
Janko: Bet reiz jums jautāja bīskapu komisijas locekļi, un
tieši tev, kas rakstveidā apraksti šo Zīmi, kā tas būs un kad tas notiks, kāpēc
tad raksts tiktu aizvērts un aizzīmogots jūsu priekšā un saglabāts, līdz parādās Token.
Vicka: Tas ir pareizi.
Janko: Bet tu nepieņēmi. Jo? Tas arī man nav skaidrs.
Vika: Es nevaru palīdzēt. Mans Tēvs, kas bez tā netic, tas pat neticēs.
tātad. Bet es jums saku arī to: bēdas tiem, kas gaida, kad Zīme tiks pārvērsta! Šķiet, ka reiz teicu: ka daudzi nāks, var jau būt, ka paklanīsies Zīmes priekšā, bet par spīti visam neticēs. Esiet laimīgs, ka neesat starp tiem.
Janko: Es tiešām pateicos Kungam. Vai tas ir viss, ko tu man vari pateikt līdz šim?
Vika: Jā, pagaidām pietiek.
Janko: Labi. Paldies.

Intervija datēta 1/6/1996

Tēvs Slavko: Kopš sludināšanas sākuma redzētāji, mums, normāli ticīgajiem, atradās privileģētā stāvoklī. Jūs zināt daudzus noslēpumus, esat redzējis Debesis, elli un šķīstītavu. Vicka, kā jūtas dzīvot ar Dieva Mātes atklātajiem noslēpumiem?

Vicka: Līdz šim madonna man ir atklājusi deviņus desmit iespējamo noslēpumus. Man tas absolūti nav apgrūtinājums, jo, kad viņa man tos atklāja, viņa arī deva man spēku izturēt viņus. Es dzīvoju tā, it kā es to pat neapzinātos.

Tēvs Slavko: Vai jūs zināt, kad viņš jums atklās desmito noslēpumu?

Vicka: Es nezinu.

Tēvs Slavko: Vai jūs domājat par noslēpumiem? Vai jums ir grūti tos atvest? Vai viņi jūs apspiež?

Vicka: Es noteikti par to domāju, jo šajos noslēpumos ir ietverta nākotne, taču tie mani neapspiež.

Tēvs Slavko: Vai jūs zināt, kad šie noslēpumi tiks atklāti vīriešiem?

Vicka: Nē, es nezinu.