Medjugorje, brīnišķīga pieredze. Liecība

Medjugorje, brīnišķīga pieredze
Autors: Pasquale Elia

Pirmkārt, es vēlos paskaidrot, ka esmu katoliete, bet ne bigot, nemaz nerunājot par uzticīgu praktiķi, es sevi uzskatu tikai par ticīgu cilvēku, tāpat kā daudzi citi apritē. Viss, par ko es turpmāk ziņošu, ir tas, ko es personīgi piedzīvoju: brīnišķīga pieredze, kas ilgst apmēram 90 minūtes.

Pēdējo reizi, kad biju Ceglie, pagājušā gada decembrī, sakarā ar Ziemassvētku brīvdienām, kāds radinieks man teica, ka meitene (no sešām), kura bija saņēmusi Medjugorjē (bijušajā Dienvidslāvijā), Madonna, dzīvoja tieši manā dzīvesvietas pilsētā Monzā.

Pēc gada beigām brīvdienām un atgriešanās Moncā ierastajā ikdienas režīmā, ko izraisīja morbid ziņkārība, nevis faktiskā interese, es centos sazināties ar šo kundzi.

Sākumā es saskāros ar daudzām grūtībām, bet pēc tam, pateicoties labajiem kabinetiem, kurus ieņēma vietējā klosterī klātā klosterī (Sakramentīns) Augstākā māte, man izdevās tikties ar Mariju (tas ir viņas vārds) uz sapulci (lūgšanu). , viņa mājās.

Dienā un noteiktā laikā pēc ēkas kontroliera nodošanas (tā sakot) nokārtoju dzīvokli, kas atrodas elegantas dzīvojamās ēkas ceturtajā stāvā.

Mani pie durvīm sagaidīja ļoti jauna, glīta kundze, kura rokās turēja jauku divus mēnešus vecu mazuļu zēnu (savu ceturto bērnu). Pirmkārt, iespaids, ko manī radīja šis cilvēks, bija atrasties laipnas, smalkas un ļoti gādīgas sievietes priekšā, kura ar savu saldumu iekaroja sarunu biedru. Pēc tam es varēju redzēt, ka viņa patiesi ir ļoti mīļa, dāsna un nesavtīga sieviete.

Nevarēdama to izdarīt personīgi, jo bija aizņemta ar mazuli, viņa vadīja mani, kur glabāt mēteli, tajā pašā laikā viņa interesējās par manas vizītes iemesliem. Mēs pāris minūtes runājām kā divi seni draugi (bet tā bija pirmā reize, kad mēs tikāmies), pēc tam atvainodamies, jo viņam bija jānogādā mājas gods citiem viesiem, viņš mani pavadīja uz dzīvojamo ēdamistabu, kur daži cilvēki jau bija pulcējušies (četras) sēdēt uz dīvāna. Viņš parādīja man, kur es varētu ieņemt vietu, un tā arī es. Pirms manis atstāšanas viņš tomēr uzaicināja mani turpināt sarunu vēlāk vakarā. Un tā arī bija.

Tā bija istaba ar lielu stikla logu, ļoti gaumīgi mēbelētu, Fratino stila galdu, dažus krēslus, kas bija tāda paša stila kā galds ap sienām, zem galda un dīvāna priekšā, divus paklājus no apņēmīgi austrumnieciskiem ražojumiem. Tieši manas pozīcijas priekšā, gandrīz noliecies pret sienu, Bezvainīgās Madonas statuja, kas ir aptuveni pusotra metra gara, ļoti līdzīga Bezvainīgajai statujai, kas tiek glabāta mūsu San Roko baznīcā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsējiem ir intensīvāks zils mētelis, bet attiecīgajai statujai - ļoti gaiši zila krāsa. Attēla pamatnē ir vāji ciklameni ar gaiši rozā krāsu un grozs, kas pilns ar rožukroņa vainagiem, un viss apšaubāmi ir fosforoši baltā krāsā.

Pēc dažām minūtēm mūsu partijai trīs priesteru (?) Pavadībā pievienojās krievu tautības arhibīskaps vārdā Jānis. Viņi visi valkāja elegantas un dārgas vestes, it kā svinētu reliģisko dievkalpojumu. Tikmēr apkārtējie bija sasnieguši piecpadsmit.

Šajā brīdī Māra, kā viņu sauca draugi un radinieki (vīrs, vīramāte, vīramāte un citi), pēc tam, kad bija izplatījusi kapelu katram klātesošajam, sāka Svētās Rožukroņa deklamēšanu.

Telpā karājās neaprakstāma rāmums, nevis troksnis, kas izplūda no zemāk esošās ielas, neskatoties uz to, ka logs bija plaši atvērts. Pat divus mēnešus vecais mazulis bija ļoti mierīgs vecmāmiņas klēpī.

Kad bija pabeigta Rožukroņa deklamēšana, Marija uzaicināja klātesošo katoļu priesteri turpināt citu rozāriju ar tā saukto Gaismas Mistēriju, savukārt pirmajā tika domāts par Gaudioso noslēpumu. Otrās rožukroņa beigās Marija nometās priekšā un apmēram divus metrus no Madonas statujas, kurai sekoja visi klātesošie, ieskaitot krievus, turpinot deklamēt mūsu Tēvu, Ave Maria un Gloriju, visi no mums itāļu valodā, viņa dzimtajā valodā un arhibīskaps Džovanni ar saviem līdzstrādniekiem krievu valodā. Trešajam Mūsu Tēvam, sakot ……., Ka jūs esat debesīs… Viņš ir aizsprostots, viņš vairs nav runājis, viņa skatiens bija piestiprināts pie sienas viņa priekšā, man pat šķita, ka viņš neelpo, vairāk parādījās koka gabals ka cilvēks dzīvo. Tajā brīdī Maryja saņēma Jēzus Mātes vēstījumu, vēlāk es uzzināju, ka manifestācija šajā mājā notiek katru dienu.

Neviens no klātesošajiem neredzēja un nedzirdēja neko tādu, ko varētu salīdzināt ar kaut ko pārdabisku, taču mūs visus valdzināja tāda emocija, ka, to neapzinoties, mēs ielauzāmies neatgriezeniskā saucienā. Tam noteikti bija jābūt atbrīvojošam saucienam, jo ​​galu galā mēs visi bijām mierīgāki, mierīgāki, es teiktu, gandrīz labāk. Biežs šīs mājas apmeklētājs, skatoties, nofotografēja divas fotogrāfijas Mārija virzienā, taču zibspuldzes apgaismojums sievietes acīs neko neietekmēja. To es varu teikt droši, jo es mērķtiecīgi skatījos šajā virzienā.

Es nezinu, cik ilgi parādīšanās ilga desmit vai varbūt piecpadsmit minūtes, es tiešām nejūtos kā to norādījusi. Arī es emocionāli biju iesaistīts tajā brīnišķīgajā pieredzē.

Šajā brīdī Marija pieceļas, kam seko visi apkārtējie, un stenogrammā ziņo: “Es esmu piedāvājis madonai jūsu sāpes un ciešanas, kā arī visu to, ko jūs man pārstāvējāt. Dievmāte mūs visus svētī. Tagad notiks Svētās Mises svinības. Tie, kuriem nav laika, var brīvi doties. " ES paliku.

Krievijas arhibīskaps Džovanni un viņa trīs līdzstrādnieki aizgāja pēc aizbraukšanas atvadīties.

Man jāatzīstas, ka pagāja vairāk nekā pusgadsimts, kad es vairs nedeklarēju Svēto Rožukroņu, kopš es biju zēns kā altāra zēns kopā ar Don Oronzo Elia San Rocco baznīcā.

Pēc Svētās Mises svinībām, pēc neilgas sarunas ar Marijas kundzi un viņas vīru Dr. Paolo, mēs atvadījāmies no cerības drīz atkal satikties.

Monza, 2003. gada februāris

Medjugorjes vīzijas māksliniece Marija Pavloviča un viņas vīrs Paolo vēlējās uzaicināt mani kopā ar savu partneri šoreiz piedalīties miera lūgšanas sanāksmē. Pēc tam es uzzināju, ka šīs sanāksmes notiek katra mēneša 1. un 3. pirmdienā.

Tikšanās notika pirmdien, 21.00. martā, plkst. 3 Sakramentīna māsu (Vissvētākā Sakramenta pastāvīgie cienītāji) baznīcā. Klīniska klostera ordenis, kuru 5. gada 1857. oktobrī nodibināja māsa Maria Serafina della Croce, pazīstama arī kā Ancilla Ghezzi, dzimusi 24. gada 1808. oktobrī, un trīs citas māsas. Pāvesta Pija IX koncesija. Tajā vakarā ļoti agri (plkst. 20.30) kopā ar mūsu draugu, kurš, cita starpā, pirms kāda laika dziedāja korī kopā ar Pavloviču, devāmies uz šo baznīcu. Rūpnīca atrodas šīs pilsētas centrā un eleganta caur Italia. Pēc mūsu ierašanās jau aiz mazajām durvīm gaidīja neliels pūlis. Neilgi pēc tam lielās un vienīgās durvis atvērās, un cilvēki ielēja mazajā templī un dažu minūšu laikā vairs nebija kur stāvēt. Beigu beigās es uzskatu, ka simts piecdesmit divi simti vienību bija iebāzti tajā vienā vīraka aromātā. Plkst. 21.00 sākas Svētās Rožukroņa deklamācija, kas tiek sajaukta ar liturģisku dziesmu ar gregoriāņu mūziku, kam seko litaniju dziedāšana latīņu valodā, un beidzot šīs baznīcas kapelāns sāka darbu Vissvētākā Sakramenta ekspozīcijā. Majestātiskā zelta monstrance dominēja no vienīgās baznīcas altāra un atspoguļoja ugunis, radot ilūziju, ka šajā vietā ir vēl viena lampa. Tagad visiem uz ceļiem sākas Vissvētākā Sakramenta pielūgšana, priesteris ierosina dažas pārdomas un meditācijas, kamēr viss klusē, bet no otras soliņu rindas var dzirdēt mobilā telefona zvana zvanu, seko mazs kliedziens, tad klusums un vēl kas cits klusums, zvana cits mobilais telefons, cits kliedz, man sāp ceļi, man ir muguras sāpes, kurām es cenšos pretoties, izturēt ar serafu atkāpšanos, bet es to nevaru, esmu spiests apsēsties un tāpat kā es citi pamazām seko. Tomēr mans partneris, neraugoties uz mugurkaula un ceļa problēmām, visā ceremonijas laikā izturējās patiesi. Viņa pati toreiz paziņoja, ka nespēj sniegt nekādu skaidrojumu, kā viņa to var rīkoties, viņai nekad nav bijis nekādu sāpju. Pēc apmēram trīs ceturtdaļām stundas priesteris dod svētību un tādējādi beidz reliģisko kalpošanu. Tagad daži zēni iet garām cilvēkiem un izplata skrejlapu ar ziņu, ka Medjugorjes Dievmāte aizgāja Marijai Pavlovičai pagājušā gada februāra 25. datumā. Ārā uz ceļa bija pulksten 23.00, auksts un asais gaiss (apmēram 4 °) mūs pavadīja uz stāvvietu, kur mums bija automašīna. Es ticu, ka atgriezīšos marta 3. pirmdienā. Monza, 2003. gada marts

Avots: http://www.ideanews.it/antologia/elia/medjugorje.htm