Ziņojums sniegts Medjugorje 2. gada 2017. septembrī

„Dārgie bērni, kurš gan varētu runāt ar jums labāk par mana Dēla mīlestību un sāpēm? Es dzīvoju kopā ar viņu, es cietu ar viņu. Dzīvojot zemes dzīvi, es jutu sāpes, jo biju māte. Mans Dēls mīlēja Debesu Tēva, patiesā Dieva, plānus un darbus; un, kā viņš man teica, viņš bija nācis tevi izpirkt. Es slēpu savas sāpes caur mīlestību. Tā vietā jums, mani bērni, ir vairāki jautājumi: jūs nesaprotat sāpes, jūs nesaprotat, ka caur Dieva mīlestību jums ir jāpieņem sāpes un tās jāiztur. Katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā to piedzīvos. Bet ar mieru dvēselē un žēlastības stāvoklī pastāv cerība: tas ir mans Dēls, Dieva radīts Dievs, kura vārdi ir mūžīgās dzīvības sēkla: labās dvēselēs iesēti, tie nes dažādus augļus. Mans Dēls nesa sāpes, jo viņš uzņēmās tavus grēkus uz sevi. Tāpēc jūs, mani bērni, manas mīlestības apustuļi, jūs, kas ciešat: ziniet, ka jūsu sāpes kļūs par gaismu un godību. Mani bērni, kamēr jūs ciešat sāpes, kamēr jūs ciešat, debesis ienāk jūsos, un jūs dodat visiem apkārtējiem mazliet Debesu un daudz cerības.
Paldies."