Mirjana stāsta par savu tikšanos ar Jāni Pāvilu II

Pajautājiet Mirjamai, kāpēc mēs noslēpumus uzzināsim trīs dienas agrāk.

MIRJANA - noslēpumi tagad. Noslēpumi ir noslēpumi, un es domāju, ka mēs neesam tie, kas glabā [iespējams, noslēpumu “glabāšanas” nozīmē. Es domāju, ka noslēpumus glabā Dievs. Es sevi uzskatu par piemēru. Pēdējie ārsti, kuri mani pārbaudīja, mani hipnotizēja; un hipnozes apstākļos viņi mani atgriezās pie pirmās parādīšanās patiesības mašīnā. Šis stāsts ir ļoti garš. Īsāk sakot: kad es biju patiesības mašīnā, viņi varēja zināt visu, ko viņi gribēja, bet neko par noslēpumiem. Tāpēc es domāju, ka Dievs ir tas, kurš glabā noslēpumus. Trīs iepriekšējo dienu nozīme tiks saprasta, kad Dievs to pateiks. Bet es gribu jums pateikt vienu lietu: neticiet tiem, kas vēlas jūs nobiedēt, jo kāda māte nenāca uz zemes, lai iznīcinātu savus bērnus, Dievmāte nāca uz zemes, lai glābtu savus bērnus. Kā mūsu mātes sirds var triumfēt, ja bērni tiek iznīcināti? Tāpēc patiesa ticība nav tā, kas nāk no bailēm; patiesa ticība ir tā, kas nāk no mīlestības. Tāpēc es jums kā māsai iesaku: nododiet sevi Dievmātes rokās un neuztraucieties par neko, jo māte visu izdomās.

Jautājums: Vai varat pastāstīt kaut ko par savu tikšanos ar Jāni Pāvilu II?

MIRJANA – Tā bija tikšanās, kuru es nekad mūžā neaizmirsīšu. Kopā ar pārējiem svētceļniekiem devos uz Pēteri kopā ar itāļu priesteri. Un mūsu pāvests, svētais pāvests, gāja garām un deva savu svētību visiem, un tā arī man, un viņš devās prom. Tas priesteris viņam piezvanīja, sacīdams: "Svētais tēvs, šī ir Mirjana no Medjugorjes". Un Viņš atkal atgriezās un atkal deva man svētību. Tāpēc es teicu priesterim: "Nav ko darīt, viņš domā, ka man vajag dubultu svētību." Vēlāk, pēcpusdienā, saņēmām vēstuli ar aicinājumu nākamajā dienā doties uz Kastelgandolfo. Nākamajā rītā mēs satikāmies: bijām vieni un citu lietu vidū mūsu pāvests man teica: “Ja es nebūtu pāvests, es jau būtu ieradies Medjugorjē. Es visu zinu, visam sekoju. Aizsargājiet Medjugorji, jo tā ir cerība visai pasaulei; un lūgt svētceļniekus lūgt par maniem nodomiem”. Un, kad pāvests nomira, pēc dažiem mēnešiem šeit ieradās pāvesta draugs, kurš vēlējās palikt inkognito. Viņš atnesa pāvesta kurpes, un viņš man teica: “Pāvestam vienmēr ir bijusi liela vēlme ierasties Medjugorjē. Un es viņam jokodams teicu: Ja tu neiesi, es paņemšu tavas kurpes, tātad, simboliski, arī tu staigāsi pa to zemi, kuru tu tik ļoti mīli. Tāpēc man nācās turēt savu solījumu: es atnesu pāvesta kurpes”.