Kad Dievs tevi sūta negaidītā virzienā

Tas, kas notiek dzīvē, ne vienmēr ir kārtībā vai paredzams. Šeit ir dažas idejas, kā rast mieru apjukumā.

Negaidīti līkloči
Es šorīt gāju pa ietvi, kas iet gar Centrālparka rietumu pusi, brīnoties par tā ģeometriju: sešstūrainus akmeņus man zem kājām ierobežoja parketam līdzīgi ķieģeļi, blakus bija kārtīga akmens siena. Tieši aiz sienas gulēja pats parks, kur zilajās debesīs savijās smalkas kailo koku zari un no ievas taustekļiem parādījās neregulāra mājas zvirbuļu dungošana.

Kontrasts starp taisno, kārtīgo, cilvēka veidoto ietvi un sajukušo, virpuļojošo dabas pārpilnību tieši aiz tās robežas lika man domāt par atšķirībām starp Dieva radīto un cilvēka radīto.

Pasaule satur neskaitāmus Dieva izveidotu apļu piemērus: mēness, nabas, vīnogas, ūdens pilieni un ziedu centrs. Arī trīsstūri ir viegli pamanāmi. Ir kaķēnu kaķu deguni un ausis, skujkoki, kalnu virsotnes, agaves lapas un upes delta.

Bet kā ar to cilvēku veidoto pasauli visbiežāk sastopamo formu - taisnstūri? Es meklēju savās smadzenēs dabiskus kolēģus, un, lai gan es domāju un domāju, ka man ir tikai divi: zobi un sāls kristāli. Tas mani pārsteidza. Vai mēs dodam priekšroku taisnstūriem tikai tāpēc, ka to ir vieglāk plānot un veidot ar blokiem un taisnām līnijām? Vai arī tam ir kāds sakars ar to, kā cilvēki mēdz pieņemt, ka dzīvei jābūt lineārai? ES nezinu.

Ir teiciens, ka Dievs raksta tieši ar greizām rindām. Kad es ziemā skatos uz koka skaistumu, kura zari, zari un zari sasniedz debesis šķietami mulsinošā, bet acīmredzami plānotā veidā, es varu aptvert kaut ko no tā, ko tas nozīmē.

Dieva plāns ne vienmēr ir kārtīgs un paredzams tādā veidā, kā es to vēlos. Manā dzīvē ir līkloči, kurus es nevaru paredzēt vai paredzēt. Tas nenozīmē, ka atzarošana neparedzētos virzienos ir nepareiza vai nepareiza. Tas nozīmē tikai to, ka man katrā jaunajā vietā, kur es atrodos, man jāturpina augt, sasniegt savu roku, dzīvot Tā Kunga labā un ar viņu.