Svētais Gregorijs VII, dienas svētais datums 23. maijam

(Ap 1025 - 25. gada 1085. maijs)

Stāsts par San Gregorio VII

1049. gadsimts un XNUMX. gadsimta pirmā puse baznīcai bija tumšas dienas, daļēji tāpēc, ka pāvests bija bandinieks dažādām romiešu ģimenēm. XNUMX. gadā lietas sāka mainīties, kad tika ievēlēts pāvests Leo IX - reformators. Viņš uz Romu atveda jaunu mūku, vārdā Ildebrando, kā savu padomnieku un īpašo pārstāvi svarīgās misijās. Ildebrando kļūtu par Gregoriju VII.

Pēc tam baznīcā cieta trīs ļaunumi: līdzība: biroju un svēto lietu pirkšana un pārdošana; garīdznieku nelikumīgas laulības; un ieguldīt naudu: karaļi un muižnieki, kas kontrolē Baznīcas amatpersonu iecelšanu. Visiem šiem Hildebrands pievērsa sava reformatora uzmanību, vispirms kā pāvestu padomdevējs un pēc tam kā pats pāvests.

Gregorija pāvesta vēstules uzsver Romas bīskapa lomu kā Kristus vikāru un redzamo vienotības centru Baznīcā. Viņš ir labi pazīstams ar ilgstošajiem strīdiem ar Svētās Romas imperatoru Henriku IV par to, kam būtu jākontrolē bīskapu un abatu atlase.

Gregorijs nikni pretojās jebkuram uzbrukumam Baznīcas brīvībai. Par to viņš cieta un galu galā nomira trimdā. Viņš teica: “Es esmu mīlējis taisnīgumu un ienīdis netaisnību; tāpēc es miru trimdā. Trīsdesmit gadus vēlāk baznīca beidzot uzvarēja cīņā pret pasaulnieku ieguldījumiem. Svētā Gregorija VII liturģiskie svētki ir 25. maijs.

Pārdomas

Gregorijas reforma, kas ir pagrieziena punkts Kristus baznīcas vēsturē, tiek nosaukta pēc šī cilvēka, kurš centās atbrīvot pāvestu un visu Baznīcu no civilo valdnieku nepamatotas kontroles. Pret neveselīgu Baznīcas nacionālismu dažās jomās Gregorijs atkārtoti apliecināja visas Baznīcas vienotību, kuras pamatā ir Kristus, un to pauda Romas bīskaps, Svētā Pētera pēctecis.