Svētā Faustina stāsta, kā rīkoties, zaudējot garīgo mierinājumu

Ir viegli iekrist domāšanas slazdā, ka, sekojot Jēzum, mūs visu laiku mierina un iepriecina viss, ko darām. Tā ir taisnība? Jā un nē. Savā ziņā mūsu mierinājums būs nepārtraukts, ja vienmēr izpildīsim Dieva gribu un zināsim, ka to darām. Tomēr ir gadījumi, kad Dievs mīlestības dēļ noņem visu garīgo mierinājumu no mūsu dvēseles. Mēs varam justies tā, it kā Dievs būtu tāls un piedzīvotu apjukumu vai pat skumjas un izmisumu. Bet šie mirkļi ir vislielākās žēlastības brīži, kādu vien var iedomāties. Kad Dievs šķiet tālu, mums vienmēr jāpārbauda sava sirdsapziņa, lai pārliecinātos, ka tas nav grēka rezultāts. Kad sirdsapziņa ir skaidra, mums jāpriecājas par Dieva klātbūtnes maņu zaudēšanu un garīgo mierinājumu zaudēšanu. Kāpēc?

Jo tas ir Dieva žēlsirdības akts, jo tas, neskatoties uz mūsu izjūtām, aicina mūs paklausīt un mīlēt. Mums tiek dota iespēja mīlēt un kalpot, kaut arī nejūtam tūlītēju mierinājumu. Tas padara mūsu mīlestību stiprāku un ciešāk savieno mūs ar tīru Dieva Žēlsirdību (skat. Dienasgrāmata Nr. 68). Pārdomājiet kārdinājumu novērsties no Dieva, kad jūtaties nomākts vai nomocīts. Apsveriet šos mirkļus kā dāvanas un iespējas mīlēt, kad nejūtaties mīlēts. Šīs ir iespējas, ko Žēlsirdība pārveido par tīrāko žēlsirdības formu.

Kungs, es izvēlos mīlēt Tevi un visus, kurus esi ielicis manā dzīvē, neatkarīgi no tā, kā es jūtos. Ja mīlestība pret citiem man sagādā lielu mierinājumu, paldies. Ja mīlestība pret citiem ir grūta, sausa un sāpīga, es jums pateicos. Kungs, attīri manu mīlestību autentiskākā formā nekā Tava Dievišķā žēlsirdība. Jēzu, es tev ticu.