Dienas svētais 23. decembrī: stāsts par svēto Jāni no Kantijas

Dienas svētais 23. decembrī
(24. gada 1390. jūnijs - 24. gada 1473. decembris)

Stāsts par Sv. Jāni no Kantijas

Džons bija lauku zēns, kuram labi veicās Polijas Krakovas lielajā pilsētā un lielajā universitātē. Pēc izcilām studijām viņš tika ordinēts par priesteri un kļuva par teoloģijas profesoru. Nenovēršamā pretestība, ar kuru saskārās svētie, lika viņu sāncenšiem izstumt un nosūtīt par draudzes priesteri Olkuszā. Ārkārtīgi pazemīgs cilvēks, viņš darīja visu iespējamo, taču viņa labākais nebija viņa draudzes locekļu patika. Turklāt viņš baidījās no amata pienākumiem. Bet beigās viņš iekaroja savas tautas sirdis. Pēc kāda laika viņš atgriezās Krakovā un visu mūžu mācīja Rakstus.

Jānis bija nopietns un pazemīgs cilvēks, bet visiem Krakovas nabadzīgajiem zināms par viņa laipnību. Viņa īpašumi un nauda vienmēr bija viņu rīcībā, un viņi tos vairākas reizes izmantoja. Viņš glabāja tikai naudu un drēbes, kas absolūti nepieciešamas, lai uzturētu sevi. Viņš gulēja maz, ēda taupīgi un neņēma gaļu. Viņš devās svētceļojumā uz Jeruzalemi, cerot, ka turki viņu mocīs. Pēc tam Džovanni veica četrus secīgus svētceļojumus uz Romu, nēsājot bagāžu uz pleciem. Kad viņš tika brīdināts parūpēties par savu veselību, viņš ātri norādīja, ka, neskatoties uz visu taupību, tuksneša tēvi nodzīvoja ārkārtīgi ilgu mūžu.

Pārdomas

Džons Kantijs ir tipisks svētais: viņš bija laipns, pazemīgs un dāsns, cieta pretestību un dzīvoja askētiski un nožēlojami. Lielākā daļa kristiešu bagātā sabiedrībā var saprast visu, izņemot pēdējo sastāvdaļu: viss, kas nav maigs pašdisciplīna, šķiet rezervēts sportistiem un dejotājiem. Vismaz Ziemassvētki ir piemērots laiks, lai noraidītu sevis izdabāšanu.