Es, ateistu zinātnieks, ticu brīnumiem

Ielūkojoties savā mikroskopā, es ieraudzīju nāvējošu leikozes šūnu un nolēmu, ka pacientam, kura asinis es pārbaudīju, jābūt mirušam. Tas bija 1986. gads, un es pārbaudīju lielu kaudzi "aklo" kaulu smadzeņu paraugu, nesakot kāpēc.
Ņemot vērā ļaundabīgo diagnozi, es sapratu, ka tas ir par tiesas procesu. Varbūt sērojošā ģimene iesūdzēja ārstu par nāvi, kuras dēļ neko īsti nevarēja izdarīt. Kaulu smadzenes pastāstīja stāstu: paciente veica ķīmijterapiju, vēzis nonāca remisijā, tad viņai bija recidīvs, viņa veica citu ārstēšanu un vēzis otro reizi nonāca remisijā.

Vēlāk es uzzināju, ka viņa vēl bija dzīva septiņus gadus pēc nepatikšanām. Lieta nebija paredzēta tiesas procesam, bet Vatikāns to uzskatīja par brīnumu Marijas-Marguerites d'Youville kanonizācijas dokumentācijā. Neviens svētais Kanādā vēl nebija dzimis. Bet Vatikāns lietu jau bija noraidījis kā brīnumu. Viņas eksperti apgalvoja, ka viņai nav bijusi pirmā remisija un recidīvs; tā vietā viņi apgalvoja, ka otrā ārstēšana ir novedusi pie pirmās remisijas. Šai smalkajai atšķirībai bija izšķiroša nozīme: mēs uzskatām, ka ir iespējams dziedēt pirmās remisijas laikā, bet ne pēc recidīva. Romas eksperti piekrita pārskatīt savu lēmumu tikai tad, ja “neredzīgais” liecinieks vēlreiz būtu pārbaudījis paraugu un atklājis to, ko redzēju. Mans ziņojums ir nosūtīts uz Romu.

Es nekad nebiju dzirdējis par kanonizācijas procesu un nevarēju iedomāties, ka lēmumam bija nepieciešami tik daudz zinātnisku apsvērumu. (...) Pēc kāda laika mani uzaicināja liecināt baznīcas tiesā. Uztraucoties par to, ko viņi, iespējams, man vaicāja, es no medicīniskās literatūras atvedu dažus rakstus par iespēju izdzīvot leikēmiju, izceļot galvenos soļus rozā krāsā. (...) Paciente un ārsti arī sniedza liecības tiesā, un paciente paskaidroja, kā viņa ir uzrunājusi Džoilevu recidīva laikā.
Pēc vairāk laika mēs dzirdējām aizraujošās ziņas, ka Džoilevu svētīs Jānis Pāvils II 9. gada 1990. decembrī. Mūķenes, kas bija atvērušas svēšanas iemeslu, uzaicināja mani piedalīties ceremonijā. Sākumā es vilcinājos, negribēdams viņus aizskart: es esmu ateists un mans ebreju vīrs. Bet viņi ar prieku iekļāva mūs ceremonijā, un mēs nevarējām nodot privilēģiju personīgi būt par liecinieku mūsu valsts pirmā svētā atzīšanai.
Ceremonija notika Sanpietro: tur bija mūķenes, ārsts un pacients. Tūlīt pēc tam mēs tikāmies ar pāvestu: neaizmirstams brīdis. Romā kanādiešu postulētāji man uzdāvināja dāvanu, grāmatu, kas radikāli mainīja manu dzīvi. Tā bija Positio kopija, visa Otavas brīnuma liecība. Tajā bija slimnīcu dati, liecību stenogrammas. Tajā bija arī mans ziņojums. (...) Pēkšņi es ar izbrīnu sapratu, ka mans medicīniskais darbs ir ievietots Vatikāna arhīvos. Manī esošais vēsturnieks uzreiz domāja: vai būs arī kādi brīnumi pagātnes kanonizācijām? Arī visas dziedināšanas un slimības izārstētas? Vai medicīnas zinātne agrāk tika uzskatīta par tādu, kāda tā ir bijusi šodien? Ko toreiz bija redzējuši un teikuši ārsti?
Pēc divdesmit gadiem un neskaitāmiem ceļojumiem uz Vatikāna arhīvu es izdevu divas grāmatas par medicīnu un reliģiju. (...) Pētījumā tika uzsvērti pārsteidzoši dziedināšanas un drosmes stāsti. Tas atklāja dažas neapstrīdamas paralēles starp medicīnu un reliģiju spriešanas un mērķu ziņā un parādīja, ka Baznīca nav nolikusi zinātni malā, lai lemtu par to, kas ir brīnumains.
Kaut arī es joprojām esmu ateists, es ticu brīnumiem, pārsteidzošiem faktiem, kas notiek un kuriem mēs nevaram atrast zinātnisku skaidrojumu. Šis pirmais pacients joprojām ir dzīvs 30 gadus pēc tam, kad viņu ir skārusi akūta mieloleikoze, un es nevaru izskaidrot, kāpēc. Bet viņa to dara.